Vai viegli būt jaunam?

J. Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam” var nodēvēt par tādu kā ekranizētu interaktīvas dabas aptauju starp dažādiem jauniešiem, kurus 80.gadu otrajā pusē pavadījusi līdzīgas vai dažādas sasāpējušas sociālas problēmas, kas sevī ietvēra diezgan plašu sortimentu sākot no narkomānijas, turpinot ar klaju konfliktēšanu ar iepriekšējo paaudzi, kas centās uzspiest tādu kā savu gribu vispārējā līmenī, un beidzot ar cilvēku kopumu, kuri sevi jau 20 gadu vecumā devēja par oportūnistiem, respektīvi tā par sevi izteicās viens no Afganistānas mājās pārbraukušais.

Filma sākas ar apžilbinošu sajūsmu un ažiotāžu koncertā Ogres estrādē, un tikpat spilgtu kāpinājumu atpakaļ ceļā uz Rīgu vilcienā, kā arī analogas nokrāsas tā laika Latvijas tieslietu aprāta “performanci” tiesas sēdē, kur tika tiesāti septiņi jaunekļi par huligānismu un sava veida populismu tajā liktenīgajā Ogre – Rīga maršruta vilcienā. Es pēc sava subjektīvā viedokļa vadoties, uzskatu, ka šīs tiesas sēdes vajadzība, process, kā arī fināla atšifrējums bija valdošās iekārtas un zem tās pakļauto instanču paraugs demagoģijā, jo kā var tiesāt septiņus, ja vēl aptuveni simts cilvēki ir nenoskaidroti un bauda brīvību bez jebkādiem ierobežojumiem. Es ,protams, ar to negribu deklamēt, ka šie septiņi ir nevainīgi, bet līdz galam nenoskaidrotu apstākļu un personu rezultātā nevajadzēja vispār uzsākt tiesas procesu, jo visu vainu uzvelt tikai ļoti šaurai indivīdu grupai nebija humāni. Un šāda veida precedenti 80. gadu otrajā pusē arī bija tāds kā iegansts sākt izprast visdažādākā kaluma un nokrāsas jauniešus, domāts kā arī ar savu piederību dažnedažādām subkultūrām, nacionālajām minoritātēm utt., un arī iztaujātie personāži turpmāk filmā būs ar dažādāku nodarbošanos, likteni, dzīves mērķiem utt., tīri tāpēc, lai iztirzājums pozicionētos no vairākiem rakursiem, lai filma ar savu kontekstu neaprobežotos ar šauru redzes loku.

“Viens koncerts notika tur, tad šeit notika otrs koncerts”, “Nekad tā nav bijis, kad es sēdētu viens mājās, allaž brīvdienās kaut kas tiek darīts kopā ar draugiem, braucam izbraucienos ar laivām utt.”, “Tā, lai es pilnvērtīgi varētu dzīvot, man vajag sievu, labu ģimeni, dzīvokli, vasarnīcu, mašīnu, labu, interesantu darbu un daudz naudas”, “Ar dzīvniecisku degsmi mani sita pie sienas ar pneimatisko pārestības kulaku”, “Bet atvaino man, viņa (sabiedrība) pati tos ir radījusi (pankus) ar savu attieksmi, savu melīgumu, savu nepatiesību, un tagad cenšas to noliegt, notušēt, bet mēs taču esam jūsu audzinājums”, “Mīlestība? Tāda nekad nav bijusi no manu vienaudžu puses. Var vilkt paralēles ar vecāku mīlestību, bet priekš manis tas nav sinonīms vārdam mīlestība. Ir bijusi sajūsma, ir bijis nicinājums, bet tā lai es kādam patiktu ar saviem plusiem vai mīnusiem, tāds nekad nav bijis. Šajā ziņā es jūtos kā nabags... Kā pilnīgs nabags”, “Noliegt pankus, noliegt hipijus, lai izveidotu sabiedrību kā viendabīgu masu. Šī noliegšana ir vienkārši “Tupa”. Jūs atvirzīsieties no mums, bet tas pats turpināsies, radīsies jaunas subkultūru kustības, varbūt savādākās krāsās, bet tas pats turpināsies”, “Cits mācēja piepeldēt, citam savukārt bija klajš konflikts ar apkārtējiem”, “Pieņemt to ko jūs uzskatat par pareizu, bet es jau nevaru, man ir iekšējs protests”, “Pietrūka zināšanas, par maz strādāju, saproti, šeit viss ir loģiski, ja mācīsies, tad zināsi, viss būs vienkārši”, “Vai nav dīvaini, ka karavīrs runā par humānismu? Kas tur dīvains?”, “Tur, karā tu dzīvoji, šeit tev atliek tikai nodzīvot”, “Viņš raksta par karu, un atgriešanos no kara. Karā tev visapkārt cilvēki mirst, lido bumbas un šauj, atgriežoties no kara, karavīrs miera laika dzīvē ir otrgadnieks”, “Kāpēc tu lieto narkotikas? A kāpēc tu pats nelieto? Bet man tak vēl visa dzīve priekšā, man ir skola, darbs, karjera, es to nevaru atļauties. Tu esi mietpilsonis.” “Kāpēc man gaidīt, kad man būs gadi trīsdesmit, lai realizētu sevi, es nevēlos gaidīt un caur kino es pasaku visu, kas man iekšā sakrājies no tā ko es sev apkārt redzu”, “Kāpēc tava filma šādi beidzās – jūras krastā un tik daudz cilvēku iebriduši tajā zem tumši zilas debess? Tādēļ, ka zilā ir cerības krāsa, un cik daudz cilvēku, tik daudz cerību ”.

Šajos manuprāt filmas spilgtākajos citātos viss arī ir pateikts, un pats svarīgākais ir tas, ka aktualitātes tā laika jauniešu vidū bija piesātinātas ar diezgan plašu sortimentu, tādēļ arī tik daudz likteņu, tik daudz dažādu, spilgtu emociju, cerību un manuprāt pats galvenais faktors tajā visā – nesamierināšanās moments visdažādākajās tās izpausmēs, kas visus šos dažādos jauniešus vienoja, ,protams, bija arī izņēmumi - narkomānijas siluetā skauti jaunieši, bet acīmredzot viņiem nepietika spēka, lai kā savādāk pretoties šai noliegšanai un visām citām apkārtējās sabiedrības performancēm, bet ieņemt savu vietu kā klišejām ēzeļu karavānā viņi arī nevēlējās. Šai sakarā ideālu frāzi teica karavīrs, kurš bija atstājis arī savu artavu Afganistānā, citēju:“Būt oportūnistam divdesmit gadu vecumā ir nožēlojami... Man ir bijusi tā iespēja redzēt kontrastu attiecībā kā mēs dzīvojam, un kā dzīvo citur, un nevis tur kur dzīvo labāk, bet sliktāk.” Manuprāt, tā ir arī atbilde uz jautājumu – vai viegli būt jaunam? Skaidrs, ka nav viegli strādāt morgā un graizīt aukstus, nekustīgus stāvus, un ikdienā raudzīties šaušulīgai nāvei acīs. Skaidrs, ka nav viegli samierināties ar domu, ka nēsi ticis ārstos. Tikpat analogas sajūtas ir tad, kad tev pietrūkst materiāla labuma, bet tev jāsoļo Rātslaukumā uzvaras maršam skanot mežonīgā salā, tādējādi radot par sevi apkārtējiem iesīkstējošu asociāciju, ka tas ir tavs dzīves mērķis, vai atspēriena punkts mērķim uz kuru tiekties. Drausmīgi ir apzināties, ka iespējams tavs bērns ir Černobiļas kodolsprādziena izraisītās radiācijas upuris, vai arī tu esi panks, jā toreiz sabiedrībā ar tik skaļām asociācijām pavadītā apzīmējuma mākslīgi radīts pabērns, kas slēpjas zem šīs it kā ekscentriskās būtības, bet tikai tāpēc, ka māte radītāja ir paaudze, kas augusi viendabīgā augsnē teiksim pēdējos simts gadus, līdz ar to radot tukšumu ar savu egocentrisko “Es”, ko centās ieaudzināt savās atvasēs. Kā kulaks uz acs šim momentam bija Aivara teiktais :”Viens ”Tupums” ir radījis otru “Tupumu”. Saprotams, ka nav viegli par ordeņa tiesu atrasties visu atlikušo dzīvi ratiņ krēslā, vai arī izjust garīgas nepilnības atgriežoties miera laika dzīvē. Bet tur arī slēpjas tā harizma, kuru lieliski formulē un strukturē savā teiktajā Aivars :”Es nesaprotu kā var iemācīties slidot, nekrītot uz ledus? Piesiet ar striķīti, lai neslīkst, ar “strahofku”? Viens striķis ir komjaunatne, otrs striķis ir vidējā izglītība. Jūs jau nevarat, nu mums ir jācīnās.” Šajā frāzē var izvejot daudz dažādu dzīves patiesību derīgos izrakteņus, un viena no tām ir tā ar, kuras palīdzību es centos demonstratīvi ielikt grāmatzīmi visu šo personāžu dzīves atspoguļojumos ir tas, ka mēs visi stāvam uz vienas strīpas. Tajā pusē, kurā mēs stāvam ar tādiem izliektiem, dzīves nogurdinātiem kupriem, ar savu likteni, savu cerību un gribasspēku mainīt kaut ko savā dzīves vējā, vēlmi izrāpties no tās bedres un “maukt” tālāk ar savu pārliecību. Bet ir līnijas otra puse, kurā nonāk tie, kas nesaskatīja jēgu krist uz ledus, lai celtos augšā, un mācītos slidot tālāk. Tie bija cilvēki, kas nespēja panest to monotono sasprindzinājumu, ko viņiem piegādāja dzīve kā ar ekskavatoru, un nodevās patīkamam “kaifam” - narkotikām, kas arī daudzus ieguldīja patīkamā, mūžīgā miegā. Lūk arī mana argumentēta atbilde uz jautājumu, kas nomāc daudzus jebkurā sabiedrības slānī, jebkurā laikā – vai viegli būt jaunam?

Darbs augstskolai lekciju kursā Žurnālistikas pamati (2008)