Dzejas tapšanas datēšanās laiks un lokācijas vieta dažāda

Ir maiguma ārs, kas derdzās
Un brīžiem apātijas plīvurā
Tas kūsā un laimībā sedzās.

Divas ēnas rotaļīgi fonā
Spēlē Riču Raču par smaidu
Kas ieved valdzinošā kommā.

Daudzpunkts tur horizontā blāvo
Tā pamazām tas tālē gaist
Tik zeltīti mati un smaids strāvo,
Kas mūsu draudzību dzejā saist.

*****
Ieelpo to gaisu, kas smeldz
Šai pilsētā ko būvē
Cilvēku likteņi un saulriets
Tur tai ģērbonī spoži veldz...

Saulriets, kas blāzmās skauts
Likteņu atskaņots melanholiski
Daugavas krastā ar priekiem un
bēdām krauts...

*****
Diena, kas ikdienišķā aizvējā snauž
Diena, kas horizontā saulrieta kvēlas
Un rozes maigo āru rokās sievietei glauž...

Diena, kad sirds dziļumos tālu
8.marts veldz laternu stunda spoži
Dedzot vīrieša dvēslē guni, kas
Divas ēnas gulda laimības skavās koši.

*****
Es klausos šaj skanīgā dziesmā
Ko savā dziļā balsī viņa valdzina
Ar to degsmi, skepsi mīlas iesmā
Tikai viņa šo sajūtu zina...

Tālāk, poēzijas audeklos viņi tinas
Ka divi tauriņi saulrieta fonā
Kā melanholiskas dzīves atspaidu ēnas
Atbalsojas vecmāmiņas gramafonā...
Kas tā par savādu dūmaku, kas
Tajā laikā mūs acumirklī tvēra
Ka lai no šīm sajūtām atsakas
Saki man, Venēra...

Un viņa stāsta glaimu svītā
Visa laime šai akordā slēpjas
Balsojot stīgas Ķīnas zīdā
Kurā dzejnieka mūza tērpjas un tērpjas...

*****
Saki mīļais likten man lūdzu
Kādas izjūtas ir tai aizvējā
Kādi ir tie prinči un sarkangalvītes
Tai varavīksnes smeldzē, tai galmā
Kur kvēli laimības smaržās deg svecītes...

Un tās Deg...
Skaties un mulsti tai kvēlā
Kas izgaro kā mirklis nekurienē
Atstājot aiz sevis divas ēnas lidojuma fāzē cēlā...
Vēl tik dūmaka ķiršu smaržā
Manus infantīlus sapņus tin buķetē
Kur veldz glāsti šampanieša garšā
Un grezno romantiķi skūpstu bufetē...

*****
Melodija, kas šajās dienās sīc
Kupolā, kur horizontā saule kvēlo
Tikpat koši riet un visa fonā
Grezni tramvajā klauni ikdienišķas
Raizes tēlo un ieved gaistošā kommā...

Mmm, durvis aizveras, beidzas viss
Titri aizslīd aizvien tālāk
Debess tālē, kur saulriets dziss
Aizvien vājāk un vājāk...

Vēl tik šis vilnis, kas emocijās
Liek sastingt mūsu ēnām, kas
Rotaļīgi paceļas augstu gaisā
Liekot pulsēt mūsu vēnām...

*****
Vel šis ziemas vakars
Sava noslēgtā miera dusē
Īss sapņains mirklis tverts
Un jau nakts padebeši pusē

Un vel brīdis
Tas pārklāj sapņu trīsas
Ietin tās buķetē
Kā mīlas dvesmas īstas
Prātā - mirkļi laimes bufetē.

Vēl ledus puķes kā tava ēna
Pārlaižas par manu sirdi
Kā nostaļģijā tīta sajuta lēna
Glaužas vienā mūsu ķermeņi tvirti.

*****
Tavs roku maigais zīds
Slīd caur tumsonības naktīm
Caur varavīksnes veldzēm un
Pilsētas noslēpumaino ērģeļu taktīm...

Klaudz pusnakts durvis aizvējā ciet
Paņemot svabadus sapņus sev līdz
Kur nostaļģijas tramvajs horizontā iet
Skaties, tur zaigo rožlapiņas vīts...

*****
Šis laiks...
Kā daudzpunkts pēc pateiktiem vārdiem
Kā atstarpe starp manām dzejas rindām lētām
Kā komma, kā dziestoša laterna
Slīd mans stāvs kā saulriets jūras dzelmē
Iekšā tavā pazudinošā svelmē...

*****
Saviļņojuma dvesmas pārlaižas pār ķermeni manu
Kā mīlas trīsas plūc sirdī ledus puķes
Un aizvien jūtu šo maigo zīda dvašu
Ko sniedz man naksnīgās pilsētas skuķes...

Vārdi, kas tikko izrunāti miegā
Aizplūst nevienu nepamanīti tālē zilā
Kā rudens gleznas kontūra sniegā
Tik melanholiķis to visu nebūtībā cilā...

erchy