Masu mēdiju apspiešana – process, kuram pēc idejas vajadzētu radikāli mazināties mūsu demokrātiskajā valstī līdz ar neatkarības atgūšanu, bet principiāli pastāv aizvien cenzūra masu mēdijos, žurnālistu apspiešana visos iespējamos veidos, tie ir tikai tie redzamākie simptomi, kas ierobežo masu mēdijus un to galvenos personāžus – žurnālistus. Ir arī tādas lietas kā pasūtījuma raksti, kas ir kā alternatīva naida celšanai vai savstarpējai nomelnošanai starp attiecīgām personām vai grupējumiem, kaut arī to nevarētu nosaukt par apspiešanu tiešā veidā, bet ietekmēšanu gan, kas atkal degradē tādu likumos ar zelta burtiem ierakstītu pantu par preses brīvību, kas atkal izraisu ķēdes reakciju, un pieķeroties kaut mazākajam vārdam, saiklim vai kādai citai teikuma daļai, kas satur tā struktūru var piemeklēt vēl vairākus pantus, un tā var iet līdz galējībai. Jautājums uzreiz uzpeld tāds – cik tālu ir šī galējā robeža? Industriāla iekārta, komercija, kas iet soli solī jebkurā sfērā un likums, kas vai nu citreiz tā lasot uzmanīgāk ir nepareizi formulēts vai nepilnīgs, kas žurnālistu no tā sauktā „asins sūcēja” padara par „morāli vai fiziski kautu jēru”, kas rotā labi noēdušās ģimenes galdu Pateicības dienā.
Augstāk esoša rindkopa maldīgi savā ziņā izsaka ideju, ka žurnālists ir visu apspiests, protams, ka tā nav. Šai medaļai ir divas puses, kur viena simbolizē tādu kā šķīstību, otra puse var būt visai „dzeltena”. Ja velk paralēles ar likuma 1. pantu - Latvijas Republikā jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemot ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi. Preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta. Nav atļauta nekāda preses un citu masu informācijas līdzekļu monopolizācija[2] – tad ,protams, prese brīžiem jūtas sevišķi brīva. Atliek velnam iedot mazo pirkstiņu, loģiski ka viņš noēdīs visu roku. Bet likums manuprāt nav pareizi formulēts, jo uzskats, viedoklis citreiz presē no žurnālista vai no kādas personas, kas saistīta ar rakstu tiek pasniegts apgalvojuma formā, kas it kā ir atspoguļojis konkrēto ainu, bet to jau var nodēvēt par nepatiesas informācijas deklamēšanu, kurai jau var piešūt 7. pantu - Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propagandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu vai neiecietību, kūda uz citu noziegumu izdarīšanu.[2] Ja atgriežas atpakaļ pie 1. panta, tad protams ir arī cits skatpunkts no kura var uzlūkot šo likumu. Jo žurnālists ir tikai vidutājs interešu krustcelēs, viņš tikai atspoguļo kurš ko ir publiski vai zem četrām acīm teicis, bet publicējot viņš momentā kļūst par tādu kā trešo personu, līdz ar to tālāk var veidoties draudu izsakoši anonīmi zvani vai izteikumi medijos, pasūtījuma raksti, kā arī šodien ļoti populārs faktors kā interneta forumi, kas principā šo žurnālistu no cilvēka, kurš darīja savu darbu var pārvēst par tautā ļoti sazīmētu personāžu, kur šis žurnālists un iesaistītās puses tiek iztirzāti no visiem iespējamajiem rakursiem, un kā zinām - cik cilvēku, tik viedokļu.
Ir daudz dzirdēts par situācijām, kad sabiedrībai svarīgas lietas tiek apspriestas vai risinātas aiz slēgtām durvīm, kas principā pārkāpj mēdiju tiesības, kas aprakstītas 24. panta 3. punktā - atrasties sabiedriski nozīmīgu notikumu vietās un, ziņojot no tām, izmantojot arī oficiālos sakaru kanālus.[2] It kā ārišķīgi mēdijiem nekas nav nodarīts, bet pie pastāvošās konkurences mēdiju starpā cieš komerciālais aspekts, jo cilvēkam bieži vien nepietiek ar kāda cilvēka rezumē par konkrēto notikumu kas parādās mēdijos, viņš vēlas ieskatīties aiz tām slēgtajām durvīm.
Subjektivitāte mēdiju aizkulisēs, tā arī ir viena interesanta kastīte, kas sevī principā tur 24. panta 4. punktu - atteikties no materiāla sagatavošanas un publicēšanas, ja tas ir pretrunā ar viņa uzskatiem.[2] Pēc manām domām žurnālists pats neizlemj par ko rakstīt, līdz ar to attiecīgais mēdijs pārkāpj žurnālista tiesības, bet komercijas iespaidā dažbrīd liekās, ka šis žurnālists pats sāk aizmirst savas tiesības, jo ja neuzrakstīsi tu, uzrakstīs kāds cits, un pie pastāvošās rotācijas principa tu vari iziet no aprites, bet nu sevišķi šāda veida filozofija nav diezko humāna pret žurnālistu.
Ja runā par konkrētām situācijām, tad ļoti spilgti šī brīža situāciju Latvijā raksturo tāda veida ainas, kurām par piemēru kalpo fiziska izrēķināšanās ar žurnālistu un materiālas atlīdzības pieprasīšana par it ka morālu pārdarījumu, pēc tam, kad viņš ir paudis savu nostāju kādā konkrētā jautājumā. Labs piemērs aprakstīts laikrakstā „Bauskas dzīve”, kur I. Redisons raksta :” Izlasīju 19. marta laikrakstā «Bauskas Dzīve» Ingas Muižnieces publikāciju «Privātā dzīve kā uz delnas». Tajā rakstīts par «absurda teātri» ar tiesāšanu par vārda brīvību, vērstu pret Baušķenieci Inesi, kurai, upes krastā sauļojoties, pārbrauca nevērīgs autovadītājs. Viņš Inesei pārmet viedokļa publisku paušanu un pieprasa kompensāciju – 35 tūkstošus latu”.[1] Amizanti ir tas, ka Latvija ir vienīgā valsts ES, kur kopš padomju laikiem Krimināllikumā (KL) saglabāts pants par goda un cieņas aizskaršanu presē. Līdzīga likumdošanas norma saglabāta Baltkrievijā un Krievijā. Citās valstīs tiesāšanās par cieņas aizskārumiem notiek tikai civilprocesuālā kārtā.
Ja iepriekš es pacēlu pantu par Preses brīvību ar tādu kā aizdomu pilnu mākoni, par to, ka ar pedantisku pieeju vārdiem likumā, var situāciju pagriezt pret mēdiju, bet kā tad lai izskaidro šo precedentu, kas aprakstīts I. Redisona rakstītajā :” Esmu nonācis līdzīgā situācijā. Avīze «Izglītība. Kultūra» pirms diviem gadiem publicēja atklāto vēstuli Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoram Jurim Zaķim par nelikumībām šajā mācību iestādē. Augstskolas īpašniecei likās viņas cieņu aizskaroši tas, ka atklātībā ir nonākuši Ekonomikas policijas konstatētie fakti par 18 jurista diplomu izsniegšanu bez valsts pārbaudījumu kārtošanas, uz fiktīvu protokolu pamata. Divas prāvas civilprocesā pret mani viņa zaudēja, bet tagad jau vairāk nekā gadu tieku vajāts pēc KL 158. panta – par uzdrošināšanos nodot publikācijai minēto atklāto vēstuli J. Zaķim. Esmu nopietni nolēmis pretoties šai valsts politikai, kas ir vērsta uz vārda un preses brīvības apspiešanu un ļauj izvērsties afēristiem.”[1]
Pēc manām domām, visaugstāko pilotāžu Latvijas likumu sistēmā sasniedza situācija, ko apraksta I. Redisons: „Rīgas apgabaltiesa savukārt šajā ziemā tiesāja bijušo laikraksta «Vakara Ziņas» redaktoru Edmundu Imšu par rakstiem, kas par kādu personu (starp citu, Bauskas pusē labi pazīstamu Jāni Štokni-Kalnu) publicēti pirms četriem gadiem. Sods E. Imšam – piespiedu darbs 160 stundu un Ls 2000 soda nauda. Nav pat nozīmīgi, kas toreiz tika publicēts, svarīgi ir tas, ka rajona tiesa bija Imšu attaisnojusi un sen ir iestājies noilgums.”[1]
Tās bija tikai dažas situācijas, kas raksturoja caurumus Latvijas likumu sistēmā, bet domāju, ka tas nav tas ļaunākais, bet šī te visatļautība ar likumu manipulēt kā izdevīgāk konkrētā situācijā, kas ir lielākais drauds, un tur nevar vilkt paralēles ar šīm epizodiskajām nepilnībām likumā. Ja runā par tendencēm kas bijušas, ir un būs raksturīgas Latvija šajā lauciņā, tad šīs te iezīmes pagātnē var iztirzāt laika posmā līdz neatkarības atgūšanai, un līdz šodienai. Viena ēra, kas atstāja paliekošas sekas tīri filozofiski mantojumā nākamajai, ir tik nelielas, bet tai pašā laikā būtiskas atšķirības pastāv gan. Ja Padomju laikos, tīri tika kontrolēts, kas tiek uzrakstīts laikrakstā, parādīts televizora melnbaltajā ekrānā, cenzūra valdīja visur, tika publicēti pasūtījuma raksti, slavinošas dziesmas pastāvošajai kārtībai, kas gleznoja mēdiju saturu – tas bija rituāls ar ko tauta ar rītausmu cēlās, un saulrieta kvēlās laidās miegā. Tauta tika barota ar informāciju, kurai bija diezgan šaurs redzes loks, kas izpaudās tādā ziņā, ka cilvēks tālāk par Padomju teritoriju neredzēja, jeb pareizāk sakot viņam neatļāva redzēt un dzirdēt. Mēdijos tika aprakstīti tikai iekšējie procesi, savā ziņā var vilkt paralēles ar situāciju ar to, kas notiek pašlaik Amerikā, kur teiksim sporta ziņās raksta vai rāda tikai kādus panākumus ir guvuši vietējie sportisti, bet tur ir nedaudz savādāk. Tā ir amerikāņu egocentriskā daba, kas viņus novedusi tiktāl, ka viņiem neinteresē, kas notiek ārpus valsts robežām. Un tad... Dzelzs aizkars krīt. Top jauni likumi pamazām, oficiāli sāk pastāvēt vārda brīvība, izteiksmes veids arī ne tiek ierobežots, it kā demokrātiska valsts iekārta.
Šodien, kad liekās, ka likums ir sakārtots, ik rītu atverot logu, tu ieelpo un izelpo Eiropas Savienības svaigo gaisu, no pastkastītes izvelc laikrakstu, skaties kā dzeltenā lapa palikusi vēl dzeltenāka, formāts palicis tik krāsains kā varavīksnes neizsmeļošā krāsu gamma, un lapas materiāls kļuvis nedaudz savādāks. Bet brīžiem tā demagoģija paliek tā pati vecā, kas liek pasmieties, bet tai pašā laikā raudāt. Galvenokārt tas pats segums kas bija vakar. Atšķirībā no Padomju laikiem, tagad mēdijs var viegli izbraukt no valsts, mēdijiem ir starptautiskie sakari, kas līdz ar to neapdala ne mēdiju, nedz arī cilvēku Latvijā. Tēmas kas tagad izskan mēdijos ir daudz un dažādas, informācija izsmeļoša, kas padara gan mēdiju, gan cilvēku atvērtāku, bet tas viss ir tik tālu aizgājis, kad mēdijs sāk līst sabiedrībā pazīstamu cilvēku privātajā dzīvē pārāk uzkrītoši, līdz ar to atkal mēs atgriežamies pie mēdiju apspiešanas, jo mēdiji un atsevišķi žurnālisti un fotogrāfi tiek sūdzēti tiesās, fiziski iespaidoti, kaut arī šī te uzmācīgā privātās dzīves publiskošana ir likumīga.
Ja runā par nākotni, tad es domāju, ka it kā būtu nepieciešamas ekstrēmas pārvērtības valsts aparātā, bet kādas sekas līdz ar to varētu sekot, grūti iedomāties. Jo pagaidām mēdijs likuma priekšā sevišķi droši nevar justies, bet tā būs vienmēr, jo savu dara komercija, kas liek rakstīt pasūtījuma rakstus, štancēt dzeltenās preses izdevumus, kuri pēdējā laikā masveidā sāk uzrasties kā sēnes pēc lietus, un kamēr būs pieprasījums, tikmēr būs arī piedāvājums. Domāju arvien populārāka kļūst tendence sabiedrību iesaistīt mēdija darbā, ļoti populāri tagad ir izteikt savu viedokli interneta portālu forumos, kur tauta var izteikties pēc sirds patikas, kur cenzūras klāt neesamība izpaužas visnospiedošāk, līdz ar to atkal spēlē psiholoģiskais faktors, kad tiek risinātas visādas aizkulišu spēlītes starp mēdiju, kas licis publiskai iztirzāšanai kādu cilvēku vai teiksim politisko grupējumu un šo otru pusi. Domāju nākotnē šie te forumi kļūs arvien populārāki, līdz ar to šī te vārda brīvība kļūs arvien spēcīgāka. Šie te forumi būs kā tāds pašapziņas celšanās dzinulis cilvēkiem, kas liks domāt viņiem, ka arī viņi var kaut kādā veidā izteikt savas domas un virzīt tālāk kaut kādu ideju, ne tikai piketējot un dodoties demonstrācijās, bet paredzu, ka no tā cietīs atkal mēdijs. Domāju, ka nākotnē nekādas dižās izmaiņas likumā attiecībā pret mēdijiem netiks veiktas, jo šīs te spraugas, vai arī teiksim šī te principiālā atteikšanās vadīties pēc likumiem, kas citreiz notiek Latvijā, ir vienīgais iemesls, lai mēdiju vēl kaut kādā veidā apspiestu, turēt daudz maz attālumā, kaut gan mēdijs jau tagad ir dziļi iekšā lietās, kuras labāk noklusētu. Bet mēdijs domāju kļūs vēl uzmācīgāks ar tendenci izzināt, pateikt ko kliedzošu, jo komercija, no kuras tas barojās ir tik kārdinoša, ka tas gatavs pat iet pāri līķiem, varbūt ne tik daudz fiziski, cik morāli. Mēdijs ieņems, jau šodien ieņem tādu pozīciju, ka principā vienalga, kas notiks rīt, galvenais ir šodien ko kliedzošu atspoguļot, viņa vienalga kāds saspīlējums varētu rasties starp cilvēkiem, grupām utt. Tāpēc varētu rasties tāds kā sociālais karš starp personāžu un tā atspoguļotāju, bet kas no tā visa beigās iznāks, grūti spriest. Iespējams jauni likumi, kas vairs ne tikai fiziski iespaidos mēdiju darbību un drošību, bet arī rakstiski, bet vai tā notiks, un kad tas varētu datēties, grūti pateikt. Dzīvosim, redzēsim.
Atsauces.
http://www.bauskasdzive.lv/zina.print.php3?zina=5805...........................................[1]
Tiesiko dokumentu izlase, kas skar nacionālās minoritātes poļi Latvijā./ Latvijas Republikas Satversmes iekšējās likumdošanas likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem no 1990. gada 20. decembra/ 221.lpp. ...............................[2]
Darbs augstskolai studiju kursā Masu mēdiji (2007)
erchy
Augstāk esoša rindkopa maldīgi savā ziņā izsaka ideju, ka žurnālists ir visu apspiests, protams, ka tā nav. Šai medaļai ir divas puses, kur viena simbolizē tādu kā šķīstību, otra puse var būt visai „dzeltena”. Ja velk paralēles ar likuma 1. pantu - Latvijas Republikā jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemot ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi. Preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta. Nav atļauta nekāda preses un citu masu informācijas līdzekļu monopolizācija[2] – tad ,protams, prese brīžiem jūtas sevišķi brīva. Atliek velnam iedot mazo pirkstiņu, loģiski ka viņš noēdīs visu roku. Bet likums manuprāt nav pareizi formulēts, jo uzskats, viedoklis citreiz presē no žurnālista vai no kādas personas, kas saistīta ar rakstu tiek pasniegts apgalvojuma formā, kas it kā ir atspoguļojis konkrēto ainu, bet to jau var nodēvēt par nepatiesas informācijas deklamēšanu, kurai jau var piešūt 7. pantu - Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propagandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu vai neiecietību, kūda uz citu noziegumu izdarīšanu.[2] Ja atgriežas atpakaļ pie 1. panta, tad protams ir arī cits skatpunkts no kura var uzlūkot šo likumu. Jo žurnālists ir tikai vidutājs interešu krustcelēs, viņš tikai atspoguļo kurš ko ir publiski vai zem četrām acīm teicis, bet publicējot viņš momentā kļūst par tādu kā trešo personu, līdz ar to tālāk var veidoties draudu izsakoši anonīmi zvani vai izteikumi medijos, pasūtījuma raksti, kā arī šodien ļoti populārs faktors kā interneta forumi, kas principā šo žurnālistu no cilvēka, kurš darīja savu darbu var pārvēst par tautā ļoti sazīmētu personāžu, kur šis žurnālists un iesaistītās puses tiek iztirzāti no visiem iespējamajiem rakursiem, un kā zinām - cik cilvēku, tik viedokļu.
Ir daudz dzirdēts par situācijām, kad sabiedrībai svarīgas lietas tiek apspriestas vai risinātas aiz slēgtām durvīm, kas principā pārkāpj mēdiju tiesības, kas aprakstītas 24. panta 3. punktā - atrasties sabiedriski nozīmīgu notikumu vietās un, ziņojot no tām, izmantojot arī oficiālos sakaru kanālus.[2] It kā ārišķīgi mēdijiem nekas nav nodarīts, bet pie pastāvošās konkurences mēdiju starpā cieš komerciālais aspekts, jo cilvēkam bieži vien nepietiek ar kāda cilvēka rezumē par konkrēto notikumu kas parādās mēdijos, viņš vēlas ieskatīties aiz tām slēgtajām durvīm.
Subjektivitāte mēdiju aizkulisēs, tā arī ir viena interesanta kastīte, kas sevī principā tur 24. panta 4. punktu - atteikties no materiāla sagatavošanas un publicēšanas, ja tas ir pretrunā ar viņa uzskatiem.[2] Pēc manām domām žurnālists pats neizlemj par ko rakstīt, līdz ar to attiecīgais mēdijs pārkāpj žurnālista tiesības, bet komercijas iespaidā dažbrīd liekās, ka šis žurnālists pats sāk aizmirst savas tiesības, jo ja neuzrakstīsi tu, uzrakstīs kāds cits, un pie pastāvošās rotācijas principa tu vari iziet no aprites, bet nu sevišķi šāda veida filozofija nav diezko humāna pret žurnālistu.
Ja runā par konkrētām situācijām, tad ļoti spilgti šī brīža situāciju Latvijā raksturo tāda veida ainas, kurām par piemēru kalpo fiziska izrēķināšanās ar žurnālistu un materiālas atlīdzības pieprasīšana par it ka morālu pārdarījumu, pēc tam, kad viņš ir paudis savu nostāju kādā konkrētā jautājumā. Labs piemērs aprakstīts laikrakstā „Bauskas dzīve”, kur I. Redisons raksta :” Izlasīju 19. marta laikrakstā «Bauskas Dzīve» Ingas Muižnieces publikāciju «Privātā dzīve kā uz delnas». Tajā rakstīts par «absurda teātri» ar tiesāšanu par vārda brīvību, vērstu pret Baušķenieci Inesi, kurai, upes krastā sauļojoties, pārbrauca nevērīgs autovadītājs. Viņš Inesei pārmet viedokļa publisku paušanu un pieprasa kompensāciju – 35 tūkstošus latu”.[1] Amizanti ir tas, ka Latvija ir vienīgā valsts ES, kur kopš padomju laikiem Krimināllikumā (KL) saglabāts pants par goda un cieņas aizskaršanu presē. Līdzīga likumdošanas norma saglabāta Baltkrievijā un Krievijā. Citās valstīs tiesāšanās par cieņas aizskārumiem notiek tikai civilprocesuālā kārtā.
Ja iepriekš es pacēlu pantu par Preses brīvību ar tādu kā aizdomu pilnu mākoni, par to, ka ar pedantisku pieeju vārdiem likumā, var situāciju pagriezt pret mēdiju, bet kā tad lai izskaidro šo precedentu, kas aprakstīts I. Redisona rakstītajā :” Esmu nonācis līdzīgā situācijā. Avīze «Izglītība. Kultūra» pirms diviem gadiem publicēja atklāto vēstuli Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoram Jurim Zaķim par nelikumībām šajā mācību iestādē. Augstskolas īpašniecei likās viņas cieņu aizskaroši tas, ka atklātībā ir nonākuši Ekonomikas policijas konstatētie fakti par 18 jurista diplomu izsniegšanu bez valsts pārbaudījumu kārtošanas, uz fiktīvu protokolu pamata. Divas prāvas civilprocesā pret mani viņa zaudēja, bet tagad jau vairāk nekā gadu tieku vajāts pēc KL 158. panta – par uzdrošināšanos nodot publikācijai minēto atklāto vēstuli J. Zaķim. Esmu nopietni nolēmis pretoties šai valsts politikai, kas ir vērsta uz vārda un preses brīvības apspiešanu un ļauj izvērsties afēristiem.”[1]
Pēc manām domām, visaugstāko pilotāžu Latvijas likumu sistēmā sasniedza situācija, ko apraksta I. Redisons: „Rīgas apgabaltiesa savukārt šajā ziemā tiesāja bijušo laikraksta «Vakara Ziņas» redaktoru Edmundu Imšu par rakstiem, kas par kādu personu (starp citu, Bauskas pusē labi pazīstamu Jāni Štokni-Kalnu) publicēti pirms četriem gadiem. Sods E. Imšam – piespiedu darbs 160 stundu un Ls 2000 soda nauda. Nav pat nozīmīgi, kas toreiz tika publicēts, svarīgi ir tas, ka rajona tiesa bija Imšu attaisnojusi un sen ir iestājies noilgums.”[1]
Tās bija tikai dažas situācijas, kas raksturoja caurumus Latvijas likumu sistēmā, bet domāju, ka tas nav tas ļaunākais, bet šī te visatļautība ar likumu manipulēt kā izdevīgāk konkrētā situācijā, kas ir lielākais drauds, un tur nevar vilkt paralēles ar šīm epizodiskajām nepilnībām likumā. Ja runā par tendencēm kas bijušas, ir un būs raksturīgas Latvija šajā lauciņā, tad šīs te iezīmes pagātnē var iztirzāt laika posmā līdz neatkarības atgūšanai, un līdz šodienai. Viena ēra, kas atstāja paliekošas sekas tīri filozofiski mantojumā nākamajai, ir tik nelielas, bet tai pašā laikā būtiskas atšķirības pastāv gan. Ja Padomju laikos, tīri tika kontrolēts, kas tiek uzrakstīts laikrakstā, parādīts televizora melnbaltajā ekrānā, cenzūra valdīja visur, tika publicēti pasūtījuma raksti, slavinošas dziesmas pastāvošajai kārtībai, kas gleznoja mēdiju saturu – tas bija rituāls ar ko tauta ar rītausmu cēlās, un saulrieta kvēlās laidās miegā. Tauta tika barota ar informāciju, kurai bija diezgan šaurs redzes loks, kas izpaudās tādā ziņā, ka cilvēks tālāk par Padomju teritoriju neredzēja, jeb pareizāk sakot viņam neatļāva redzēt un dzirdēt. Mēdijos tika aprakstīti tikai iekšējie procesi, savā ziņā var vilkt paralēles ar situāciju ar to, kas notiek pašlaik Amerikā, kur teiksim sporta ziņās raksta vai rāda tikai kādus panākumus ir guvuši vietējie sportisti, bet tur ir nedaudz savādāk. Tā ir amerikāņu egocentriskā daba, kas viņus novedusi tiktāl, ka viņiem neinteresē, kas notiek ārpus valsts robežām. Un tad... Dzelzs aizkars krīt. Top jauni likumi pamazām, oficiāli sāk pastāvēt vārda brīvība, izteiksmes veids arī ne tiek ierobežots, it kā demokrātiska valsts iekārta.
Šodien, kad liekās, ka likums ir sakārtots, ik rītu atverot logu, tu ieelpo un izelpo Eiropas Savienības svaigo gaisu, no pastkastītes izvelc laikrakstu, skaties kā dzeltenā lapa palikusi vēl dzeltenāka, formāts palicis tik krāsains kā varavīksnes neizsmeļošā krāsu gamma, un lapas materiāls kļuvis nedaudz savādāks. Bet brīžiem tā demagoģija paliek tā pati vecā, kas liek pasmieties, bet tai pašā laikā raudāt. Galvenokārt tas pats segums kas bija vakar. Atšķirībā no Padomju laikiem, tagad mēdijs var viegli izbraukt no valsts, mēdijiem ir starptautiskie sakari, kas līdz ar to neapdala ne mēdiju, nedz arī cilvēku Latvijā. Tēmas kas tagad izskan mēdijos ir daudz un dažādas, informācija izsmeļoša, kas padara gan mēdiju, gan cilvēku atvērtāku, bet tas viss ir tik tālu aizgājis, kad mēdijs sāk līst sabiedrībā pazīstamu cilvēku privātajā dzīvē pārāk uzkrītoši, līdz ar to atkal mēs atgriežamies pie mēdiju apspiešanas, jo mēdiji un atsevišķi žurnālisti un fotogrāfi tiek sūdzēti tiesās, fiziski iespaidoti, kaut arī šī te uzmācīgā privātās dzīves publiskošana ir likumīga.
Ja runā par nākotni, tad es domāju, ka it kā būtu nepieciešamas ekstrēmas pārvērtības valsts aparātā, bet kādas sekas līdz ar to varētu sekot, grūti iedomāties. Jo pagaidām mēdijs likuma priekšā sevišķi droši nevar justies, bet tā būs vienmēr, jo savu dara komercija, kas liek rakstīt pasūtījuma rakstus, štancēt dzeltenās preses izdevumus, kuri pēdējā laikā masveidā sāk uzrasties kā sēnes pēc lietus, un kamēr būs pieprasījums, tikmēr būs arī piedāvājums. Domāju arvien populārāka kļūst tendence sabiedrību iesaistīt mēdija darbā, ļoti populāri tagad ir izteikt savu viedokli interneta portālu forumos, kur tauta var izteikties pēc sirds patikas, kur cenzūras klāt neesamība izpaužas visnospiedošāk, līdz ar to atkal spēlē psiholoģiskais faktors, kad tiek risinātas visādas aizkulišu spēlītes starp mēdiju, kas licis publiskai iztirzāšanai kādu cilvēku vai teiksim politisko grupējumu un šo otru pusi. Domāju nākotnē šie te forumi kļūs arvien populārāki, līdz ar to šī te vārda brīvība kļūs arvien spēcīgāka. Šie te forumi būs kā tāds pašapziņas celšanās dzinulis cilvēkiem, kas liks domāt viņiem, ka arī viņi var kaut kādā veidā izteikt savas domas un virzīt tālāk kaut kādu ideju, ne tikai piketējot un dodoties demonstrācijās, bet paredzu, ka no tā cietīs atkal mēdijs. Domāju, ka nākotnē nekādas dižās izmaiņas likumā attiecībā pret mēdijiem netiks veiktas, jo šīs te spraugas, vai arī teiksim šī te principiālā atteikšanās vadīties pēc likumiem, kas citreiz notiek Latvijā, ir vienīgais iemesls, lai mēdiju vēl kaut kādā veidā apspiestu, turēt daudz maz attālumā, kaut gan mēdijs jau tagad ir dziļi iekšā lietās, kuras labāk noklusētu. Bet mēdijs domāju kļūs vēl uzmācīgāks ar tendenci izzināt, pateikt ko kliedzošu, jo komercija, no kuras tas barojās ir tik kārdinoša, ka tas gatavs pat iet pāri līķiem, varbūt ne tik daudz fiziski, cik morāli. Mēdijs ieņems, jau šodien ieņem tādu pozīciju, ka principā vienalga, kas notiks rīt, galvenais ir šodien ko kliedzošu atspoguļot, viņa vienalga kāds saspīlējums varētu rasties starp cilvēkiem, grupām utt. Tāpēc varētu rasties tāds kā sociālais karš starp personāžu un tā atspoguļotāju, bet kas no tā visa beigās iznāks, grūti spriest. Iespējams jauni likumi, kas vairs ne tikai fiziski iespaidos mēdiju darbību un drošību, bet arī rakstiski, bet vai tā notiks, un kad tas varētu datēties, grūti pateikt. Dzīvosim, redzēsim.
Atsauces.
http://www.bauskasdzive.lv/zina.print.php3?zina=5805...........................................[1]
Tiesiko dokumentu izlase, kas skar nacionālās minoritātes poļi Latvijā./ Latvijas Republikas Satversmes iekšējās likumdošanas likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem no 1990. gada 20. decembra/ 221.lpp. ...............................[2]
Darbs augstskolai studiju kursā Masu mēdiji (2007)
erchy
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru