pirmdiena, 2008. gada 17. novembris

Iespaidi par jauno žurnālistu seminārā piedzīvoto.

No 14. – 16. novembrim piedalījos biedrības „Jaunatne pret AIDS” rīkotajā jauno žurnālistu seminārā „News for cooperation”, kas norisinājās viesu namā „Pie saulītes”.

Dalībai šim neformālajam dabas semināram bija pieteikušies aptuveni 100 jaunieši, bet tālāks kontakts tika dibināts ar 14 cilvēkiem, kurus lobēja braucienam uz semināru, pamatojoties uz pieteikuma anketā sniegto informāciju. Semināra koncepcija ieintriģēja, jo aicinājuma vēstule deklamēja daudz dažādu iespēju, kas noteikti jaunam cilvēkam, kas sevī jūt žurnālista garu, liktos fascinējoša. Proti, iegūt teorētiskas zināšanas kā veidot rakstus, kā atrast tematiku rakstu veidošanai un citas ap žurnālistiku saistītas lietas. Interesanti likās tas, ka aicinājuma vēstule vēstīja, ka tas nav vienkārši kārtējais pāris dienu jauniešu neformālais projekts, bet ar nākotnes perspektīvu. Respektīvi, arī tālākā nākotnē Rīgā būs daudz dažādi semināri, kuros varēs apgūt ,piemēram, cilvēktiesības, analītisko žurnālistiku un attīstības sadarbību, kā arī satikt Latvijā pazīstamu žurnālistus. Bet pats galvenais ir tas, ka šie jaunieši, kas piedalījās šajā seminārā varēs veidot pēc saviem ieskatiem jaunu portālu, kas paredzēts jauniešu auditorijai. Tas nozīmē, ka mēs varēsim izvēlēties, kādas sadaļas vēlamies redzēt šajā portālā, un attiecīgi apaudzēt tās ar rakstiem. Starp citu, portāls savu svecīti virtuālā debesjuma plašumos varētu iedegt nākamā gada sākumā. Tā gan vēl ir provizoriskas dabas informācija.

Skaidrs, ka tā apmācība, kas norisinās šāda veida neformālas dabas semināros, projektos utt., ir progresīvāka nekā tā, ko mēs esam pieraduši ņemt pretī augstskolā vai vidusskolā. Respektīvi, augstskolā vairāk ir tāda monotona teorijas štancēšana, kas citreiz tā hroniski noved pie kāda grupu darba. Bet kvintesence, kas slēpjas neformālajās aktivitātēs ir tā, kas visa apgūtā teorija tiek apspēlēta caur rotaļām, grupu darbiem un prezentācijām. Un vēl, kas nav mazsvarīgi. Šeit tev ir iespēja uzzināt katrai konkrētajai sadaļai, ko tu apgūstu, arī dzīvu piemēru no pieredzējuša kāda konkrēta segmenta speciālista.

Bet bija lietas, kas tomēr ne sevišķi patika. Pirmām kārtām, šī te neformālo semināru tendence, kas nosaka diezgan regulāru sevis stādīšanu priekšā. Tas notiek pirmo reizi, satiekot, šos cilvēkus, nonākot notikuma lokācijā, tālāk atbraucot šiem te lektoriem. Es saprotu arī semināra vadītāju argumentāciju, ka šīs te savas personības dosjē publiskošana un ,manuprāt, nevajadzīgās rotaļas (haizivis, kas dārzā utt.) ir kolektīva saliedēšanai un labākai iepazīšanai. Bet ko tas līdz, ja visa semināra laikā, manī tas viss izraisīja šķebinošas izjūtas, un šā vai tā es knapi, ja atceros dažu dalībnieku vārdus. Kur jēga bija atgriezties bērnības smilšukastē?

Ja runā par organizēšanu, tad nu arī šeit ir ko iztirzāt negatīvā plāksnē. Vēl varēja pieciest to, ka semināra lokācijas punkts bija nomaļa vieta, kura aiz sevis atstāja diezgan vāji paliekošas iezīmes par civilizācijas klāt esamību. Bet kā, lai izskaidro gan lektoru, gan semināra dalībnieku familiārās izpausmes. Kāpēc uz semināru ņemt mazus bērnus un ģimeni, ja tas reāli traucē pašiem un citiem. Dēļ visiem šiem „uķi - uķi” darba dinamika pamatīgi tika iedragāta. Runājot par lektoru sarakstu, tad apstiprinājās bažas, kas mani pārņēma pirmo reizi ieraugot to. Visu cieņu Lolitas Lūses 15 gadus ilgajai pieredzei žurnālistikai un konsekventajam ceļam uz to, kas viņa tagad ir. Brīžiem man patika, bet kad epizodiski tika rotēts piedzīvojumu stāsti iz žurnālista dzīves, ar kuriem tika biedētas meitenes, ka žurnālistam ik uz soļa min uz pēdām pasūtījuma slepkavas. Vienā vārdā sakot, viņa visu savu dienas garo lekciju varēja izstāstīt stundas laikā. Didzis Melbiksis savukārt jau likās tīkamāks, un ne tā viena apsvēruma dēļ, ka viņš strādā Latvijas Radio, un neraksta tipiskajos sieviešu sadzīves žurnālos kā „Ieva”, „Una” utt. Viņš vienkārši mācēja operatīvi izklāstīt gan teoriju, gan dažādas epizodes no pieredzes saistībā ar to, kā arī praktiskie uzdevumi bija manāmi interesantāki. Kas vēl svarīgi? Tas, ka sarunās ar viņu bieži tika apspēlēti jaunie mēdiji, un tas visu padarīja manāmi ekskluzīvāku un saistošāku.

Nobeigumā gribētu padalīties ar to, ko es ieguvu šī neformāla semināra ietvaros. Noteikti tās ir teorētiskas zināšanas kā veidot ziņas internetā, kā gatavoties intervijai. Tie bija tie punkti, kuros man zināšanas pietrūka iepriekš, veidojot gan ziņas, gan preses relīzes, gan intervijas. Interesanti likās salīdzināt savas spējas un zināšanas ar citiem jauniešiem, kas ir aptuveni vienā līmenī pieredzes ziņā ar mani. Bet pats interesantākais bija veidot vīziju – kādu es gribu redzēt šo jauno portālu, un kā es ap viņu spēju ģenerēt jaunas idejas.

trešdiena, 2008. gada 1. oktobris

FIFA individuālie apbalvojumi.

Pasaules futbolā ir daudz dažādas vērtīgākas un mazāk vērtīgas trofejas, ko iegūst uzvarētāji vai uzvarētāju uzvarētāji. Un līdzās katra laika TOP komandām bija, ir un būs arī ekstra klases spēlētāji, organizācijas, komandas, izcili cilvēki, kuriem pasniedz individuālas speciālbalvas.

Vecākā balva, ko ik gadu pasniedz FIFA, ir Fair Play Award, kura pirmo reizi tika pasniegta tālajā 1987. gadā. Balvu pasniedz individuāli vai organizācijām par godīgas spēles kultivēšanu ne tikai cīņas karstumā uz laukuma, bet arī organizējot dažādus pasākumus, kuros tās deklamē godīgas spēles principus. Par pirmajiem tās laureātiem kļuva Skotijas kluba Dundee United fani. Savukārt par pērnā gada labdariem godīgas spēles nešanā, izaijāts Spānijas futbola viens no oligarhiem – FC Barcelona. Šeit nu jāsaka atzinība kluba PR kantorim, kas veica savdabīgu precedentu, kāds iepriekš netika kultivēts mūsdienu industriālajā sabiedrībā, kur visa pamatā ir komercija. Respektīvi klubs izšķīrās par jebkādu reklāmas laukumu likvidēšanu no spēļu formas tērpiem. Tā vietā deklamējot uz formas tērpiem UNESCO vārdu, līdz ar to kluba sabiedriskās darbības pamatprincipi bija skaidri iezīmēti. Pašam bērnībā diezgan daudzās Latvijas izlases spēlēs ir nācies veikt šo simbolisko pusapli pa laukuma zālienu, turot rokās šo dzelteno karogu.

Otrs vecākais FIFA apbalvojums nonāk katra gada pasaules labākā futbolista rokās, kuru ievēl katras FIFA locekles – valsts izlases treneris un kapteinis. Par pirmo šīs publicitātes visvairāk lutinātās balvas laureātu 1991. gadā kļuva vācietis Lotārs Matteus. Bet par pēdējo kļuva AC Milan pussargs un galvenais komandas kaldinātājs 2007. gada Eiropas iekarojumos – brazīlietis Kakā, apsteidzot Messī un Krištianu Ronaldu. Par visdāsnāk atalgoto laureātu futbola speciālistu acīs, laikam ritot, kļuvis nu jau futbolista karjeru beigušais Zinedins Zidāns. Savā apbalvojumu pūrā alžīru izcelsmes francūzis licis trīs pirmās vietas, vienu otro un divas trešā kaluma atzinības statujas.

2001. gadā dzima vēl divas FIFA nominācijas. Amerikāniete Mia Hamma futbola vēsturē iegāja kā pirmā gada gada labākā daiļā dzimuma futbolsite. Nominēšanas koncepcija ir analoga, kāda tā tiek realizēta vīru konkurencē. Bet otru apbalvojumu šī gada ceremonijā ieguva Trinidadas un Tobago U-20 komandas kapteinis - Marvins Lī par atstāto artavu sporta karaļa labā. Šo līksmo apbalvojumu aizēnoja pats fakts, kāpēc šī balva tās laureātam tika pasniegta. 2001. gada martā spēles laikā Lī guva savainojumu, pēc kura tika paralizēts. Pēc diviem gadiem traģiski viņš gāja bojā. Par 2007. gada laureātu kļuva futbola karalis – Pele, kurš ir tik autoratīva ģīmetne futbola pasaulē, kas komentārus vai sasniegumu stādīšanu priekšā neprasa.

2004. gadā dzima jaunākās nominācijas šajā apbalvojumu plejādē. Tika nosaukt FIFA gada labākā telpu futbola labākā spēlētāja vārds, kura alter ego bija spāņa Alfonso Ramosa personā. Kā arī pirmo reizi tika pasniegta pasaules telpu futbola čempionāta labākā spēlētāja balva, kura tiek pasniegta reizi četros gados. Par pirmo un pagaidām vienīgo tās īpašnieku tika nominēts brazīlietis Falkao.

FIFA apbalvojumu sortimentā ietilpst vēl dažas interesantas nominācijas. Kā ,piemēram, Adidas zelta bucis tiek pasniegts katra čempionāta labākajam vārtu guvējam. Tad mēdiju un balsotāju deleģētais labākais spēlētājs, kas savukārt saņem zelta bumbu. Ir arī divas nominācijas, kas attiecas uz pasaules čempionātiem. Viena balva tiek pasniegta komandai, kas sevi šī globālā sporta forumā laikā ir visfascinējošāk prezentējusi uz citu izlašu fona, bijusi pati spilgtākā daudzos komponentos. Bet otra balva, kas nosaukta Ļeva Jašina vārdā, tiek pasniegta turnīra labākajam vārtu sargam.





Izmantotie avoti: fifa.com

piektdiena, 2008. gada 26. septembris

Asociācijas par Baltic Furniture Market piedzīvoto.

Tā nu ir sanācis ņemt dalību šai izstādē kā Compact.Living konsultantam. Kas tas ir? Un ko tas ziemā ēd. Uzņēmums ir oficiālais Clei pārstāvis Latvijā, kas ražo transformējamās, pie sienas stiprināmās gultas. Respektīvi, dienā teiksim tas subjekts ir galds, bet naktī, kad jādodas uz čuču muižu, tā ir vienguļama vai divguļama gulta. Variācijas par tēmu daudz un dažādas. Mērķauditorija ir klienti, kuriem pieder maza dzīvojamā platība, līdz ar to šīs daudzfunkcionālās gultas veic kvadratūras taupības funkciju. Uzņēmums pēc pasūtījumu arī tirgo vairāk ofisiem un viesnīcām domājamas šāda veida mēbeles no spāņu ražotāja Sellex.

Šajā rindkopā vēlētos vērst jūsu uzmanību par izstādē piedzīvoto. Principā asociācijas viendabīgas ar dažiem līksmiem uzplaiksnījumiem, kas tomēr kopējo ainu pozitīvāku nepadara. Jāveic monotonas kustības ikreiz, kad stendam paiet garām kāda klientu plejāde, lai pievērstu to uzmanību. Sajūtas ne tās patīkamākās. Tālāk kad viss ir nodemonstrēts, izstāstīts, viss ir jauki un klients jau ar acīm un domām ir iemīlējis šo produktu. Emocijas kontrastējās tumšākos toņos, kad tiek runāts par cenu. Vienīgie prieka mirkļi ir tad, kad es kādu savervēju vai otrādi uz galda futbola spēli. Un ticiet vai nē, galds uz kura tiek spēlēts maksā 4 500 Ls. Pozitīvs moments ir tāds, ka pēc izstādes tas galds nonāks ofisā, kurā es strādāju.

Ja runā par citiem stendiem, tad nekā revolucionāra nemanīju, kā tikai dažās amizantas lietas. Klasiskajam dizainam un citām avangarda luksusa spēļmantiņām paralēli bija vērojami tādi precedenti kā klavieres, kuras pašas sev ir maestro, un elektriskais krēsls, kuru man piedāvāja nobaudīt bijušais klases biedrs. Sajūtas diezgan relaksējošas – ielaisties krēslā ar tādu elektronisku refleksu. Vairāk šai izstādē priekš parastiem ļaudīm kā man nekā tāda nebija, kas varētu vērst padziļinātāku uzmanību. Un cik ar mani dalījās iespaidos šā pasākuma koncepcijas lietas koki, tad nekādu būtisku iezīmju nav, kas atšķirtos no pagājušā gada izstādes. Dažs pat lēš, ka sortiments un daudzveidība ir pat mazāka. Bet šā segmenta entuziasti allaž atradīs sev ko jaunu šāda veida eksponātu karavānās.

Izstāde turpināsies vēl trīs dienas. Tās darba laiki ir no plkst.11:00 – 19:00, bet svētdien līdz 18:00. Tā norisinās Olimpiskajā centrā blakus Arēnai Rīga. Tā kā ja nav ko darīt, kā alternatīvu var izvēlēties šo mēbeļu kolizeja apmeklējumu. Bet nu es labāk dotu priekšroku ar visu sirdi kvēlojoši laisties atvasarā, baudot mirkļa vājumu draugu un emociju skavās, teiksim Siguldas pasakainajā apkaimē.

trešdiena, 2008. gada 24. septembris

Cāļus skaita rudenī (melnā sleja).

Kamēr Latvijas basketbola izlase ar tās galveno ērglēnu mātīti N.T. personā izaijāja savu vietu Ērgļa ligzdā nākamvasar, un LBL klubi lēja sviedrus gan sportiskās aktivitātēs, gan uz pārrunu galda, parakstot līgumus ar jauniem personāžiem, gatavojoties kārtējai LBL sezonai, kuras finiša spurtu jau izsenis „metēju” tautā dēvē kā laiku, kad cāļus skaita pavasarī. Tikmēr šādi un tādi precedenti notika arī aizkulisēs, kur figurēja ne mazums LBS funkcionāru alter ego. Kā ierasts, vidutāja statusu veiksmīgāk vai neveiksmīgāk centās ekspluatēt V.V. Acīmredzot notušēt nesaderīgo krāsu kontrastu Latvijas basketbola izkārtnē ar 32 kg smago bumbu piesietu pie kādas no minētā kunga ekstremitātēm būs par smagu. Tātad ar trešās personas identificēšanu mēs tā kā būtu tikuši galā. Atliek noskaidrot abas karojošās puses. Vieni ir tie, kuru pozicionējošais entuziasms, ko tie vēlas kultivēt basketbola labā, uzskata, ka tie bauda oligarhu pilnīgu ignoranci. Tādējādi piekarot sev pakrūtē birku, kas sevi nodod kā pseidodemokrātijas vergi. Tie steidz iesniegt LBS mazā ģenerāla sekretāram atklātu prasību, sasaukt LBS biedru ārkārtas sapulci. Šī nelielā LBS savienībā esošā biedru - indivīdu grupa laiku velti netērē, norādot uz dienas kārtībā risinošām problēmām, kā centrālo problemātiku minot otrā pusē esošā oligarha nekavējošu demisionēšanu un padomē esošo marionešu galvu giljotinēšanu īstenā Viduslaika garā. Partizānu kara iniciatori piedevām pieprasa pilnīgu LBS darbības auditu, jo uzskata, ka diezgan spītīgi bumba nekrīt tai grozā pēc O.K. metieniem. Nelīdz ne ekscentriskā vidutāja telefona zvani, kurās vienmēr diplomātiskais V.V. nesavtīgi centās iedziļināties pilsoņa un biedra V.O. sāpē. Bet arī šeit vienmēr pravietiskajam V.V. ir savi secinājumi, izliekot kā uz delnas visai pārējai sabiedrībai rezumē par V.O. sasāpējušajām pagātnes intrigām ar valdošo varu. Laikam ritot, petīciju noklāj jau 8 paraksti sākotnējo 5 vietā, jau izkristalizējās uguns kristību laiks, kurš datējās ar šā gada 3. oktobri. Tad arī skaitīsim cāļus. Skaitīšanas kārtība šoreiz tāda – LBS ārkārtas sapulci var ierosināt nemazāk 1/10 daļa organizācijas biedru (misija izpildīta). Mazā ģenerāļa sekretāram nedrīkst piemesties dažādi infantilisma simptomi, līdz ar to nekavējoties ir jāsasauc sapulce, par kuras koncepciju paziņojot divas nedēļas pirms tās. LBS sastāv no 34 biedriem, tad visiem koleģiāli ir jāsaskaita nieka 18 balsis „par” jaunu ēru tēvzemes basketbolā.

Izmantotie resursi: esports.lv

otrdiena, 2008. gada 16. septembris

Literāri un gramatiski nelīdzsvarota melnā sleja.

Reiz senos laikos..

Pēc viegli gaistoša daudzpunkta un novazāti kompleksainā ievada, kas tik ļoti raksturīgs mūsu un cittautu literatūras garadarbos, es gribētu dalīties dziļās pārdomās par savu alter ego, un tā attiecīgām beneficēm, performancēm un citādākām jestri jancīgām izpausmēm, kuras ES standartizētajā pasē pozicionējās kā Ēriks B. Ingunas dēls. Protams, patīkami ir sevi deklamēt kā tajā reklāmas lozungā, proti – Esi personība, nevis personas kods. Citreiz ieklīstot sabiedrībā ārpus sava ērmīgā iedvesmas bunkura, un saskaroties ar tās radītām dažādām barjerām, grūti kontrastēt sevī šo nepatīkamo momentu, kas ļoti uzkrītoši sāk blāvi izpausties kā saliedējošs vidutājs starp tevi kā ciparu kombināciju valsts uzskaitē kāda dzīves steigā aprimuša ierēdņa datorā, un šo tavu kvēlo būtību, kuru Tu centies attīstīt tikai sev izprotamā veidā. Bet ja nopietni, tad pastāvošā industriālā iekārta, kuru klaji populistiskā veidā esam pārņēmuši pēc dzelzs priekškara, jeb sociālisma sarkanās zvaigznes krišanas no iedvesmas pilsētas debesīm, liek man ikdienas ieplūst starp personas kodiem un veidot masu. Jāatzīst, ka šī multikulturālās vides, industriālās iekārtas un 21. gadsimta kā tāda iezondēšanās mūsdienu Latvijā, liek man sava prāta apziņu, ka esmu individuāls ierakt kaut kur dziļāk brīdī, kad izkāpju laukā no savas tik tiešām kokainās, knapi dzīvās, stīvās, regresīvās bloka mājas. Un jau tai brīdī ir vēlme saulaino rītu nomainīt pret saulrieta kvēlām. Bet pienākot pēcpusdienai, mani pārņem sajūta, ka esmu tikpat apmaldījies kā Stīvena Kinga aprakstītie un tikpat misticisma pārpilni ekranizētie “Kukurūzas bērni”, klausoties netālu esošā radio izdaudzinātās ķeķeru lirikas. Pienākot vakaram, vēl varmācīgāk piezogas vēlme šo piespiedu integrācijas procesu šai vidē samainīt pret Viduslaikiem tik raksturīgo soda piemērošanas veidu – giljotīnu. Domāju šai viendabīgajai paaudzei tā būtu kā vēl viena trofeja, ko ik pāris dienas ar negācijām mitru lupatu nospodrināt savā sekcijā. Rezultējoši paliek tikai čaula, kura raksturo tikai manu ģīmetni un citas ārišķīgās manas vizualizācijas, ar kurām man nākas sadzīvot dienu dienā. Nē, nu es ,protams, iekšēji neprotestēju pret to, ka nejūtos kā zivs ūdenī tagad, ka putni apķēzī pie Esplanādes savā krēslā zvilnošā mūžam dzīvā dzejas simbola – Raiņa pievilcīgo un intelekta raksturojušo puspliko galvu. Un kad tas tiek notušēts reizi gadā, kad ar joni tuvojās Dzejas dienas ar vienu no galvenajiem to pasākumiem – Balvas pasniegšana, kas norisinās Raiņa pieminekļa pakājē. Un ,protams, nepieprasu atpakaļ juku laikus, vai paņēmienus, kā izteikt protestu pret iekārtas īpatnībām kā to paveica tas pats leģendārais Rainis trimdā, salaulājoties ar melnā kleitā tērptu Aspaziju, vai arī to kultūrizglītojošo sprādzienu, ko savā laikā veica jaunlatviešu plejāde, jo viņu mūsu multikulturālajā vidē jau tā pietiekoši, tikai savādākā nokrāsā, savādākā devumā pret sabiedrību kopumā, kas tomēr piesārņo mūsu kultūrvēsturisko “Es”. Apzinos, ka mainās laiki, līdz ar to jāvelk paralēles attiecīgi tiem, kā kaut ko sasniegt. Bet nu tomēr, vai tiešām harmonija un visādas citādas tamlīdzīgas priekš šī laika jau definējamas kā luksusa spēļmantiņas vairs nav kultivējamas, un to uzplaiksnīšana atklātībā tiek lēsta kā precedentu pārpilns ekscentriskums, kas ir pilnīgi nevietā, nelaikā un lieks? Vienvārdsakot, iestājos “PRET mietpilsonisma” mītiņa akcijas organizēšanu pie Brīvības simbolizējošās Mildas.

P.S. Ja kāds augstāk minēto personificē ar sevi, tad pats vainīgs. Un vispārināti runājot, šī bija tikai mana bloga PR kampaņa, kas ir tikpat neizteiksmīga kā mana nefotogēniskā ģīmetne, un profila rakursā tā kļūst vēl biedējošāka kā šausmu pārpilna apmaldīšanās Baložu meža biezoknī.

Autora pēcvārds: Netika ievērotas interpunkcijas un stilistiskās latviešu gramatikai piemītošās etiķetes. Viss iepriekšminētais bija tikai amzieris, cenšanās izkopt savu leksikonu un iemaņas vārdu spēlēs, atspoguļot to ar sarežģītākas struktūras vienkārši paplašinātiem teikumiem.

Foto: http://www.managimene.lv/

piektdiena, 2008. gada 12. septembris

Dzejas dienas finišēs ar izteiktu dažādību savā programmā.

Šajā nedēļas nogalē Dzejas dienas ieies finiša fāzē ar daudzveidīgu programmu, kurā mīsies gan tautā tik pierastais harmoniskais dzejas formāts, mākslinieciskas un muzikālas dzejas uzveduma izpausmes, multimediju ienākšana I. Ziedoņa autobiogrāfijā un citi interesi rosinoši pasākumi.

Piektdien no plkst.11.00 līdz plkst.17.30 norisināsies jaunatnes auditorijai domāts pasākums Dzeja kurpju kastē. Pasākuma programma iedalīsies trīs posmos. No plkst.11:00 līdz plkst.14:00 Arsenāla ielā jauniešiem un apmeklētājiem būs iespēja radoši izpausties dzejā, pamīšus uzstājoties trim dziedātāju apvienībām. Kā arī J.Anmaņa uzraudzībā būs iespēja mākslinieciski manipulēt ar dzeju Radošās darbnīcas ietvaros.

Otrais posms no plkst.14:00 Pils laukumā 2, kinozālē būs īpašs ar to, ka notiks ar VKKF atbalstu tapušā kalendāra atvēršanas svētki ar bērnu un jauniešu dzejoļiem. Kā arī balvu pasniegšana konkursa MANI SAPŅI ietvaros 5.-12. klašu skolēniem. Konkursam tika iesūtīti 765 dzejoļi no visas Latvijas.

Plkst.16:00 Arsenāla ielā, M.Runguļis, K.Vērdiņš un U.Ausekļis pārņems programmu savā uzraudzībā, bet 17:00 muzicēs Uldis Fridrihsons.

Vēl plkst.17:00 Spīķeros, Dirty Deal Café Ventspils Starptautiskā Rakstnieku un tulkotāju māja kopā ar Ventspils pilsētas domi šogad pirmo reizi pasniegs speciālas BALVAS par Mājā radītu/aizsāktu/turpinātu un publicētu nozīmīgu literāru darbu dzejā, prozā un tulkošanā. Speciāla izcilības stipendija tiks pasniegta nopelniem bagātam, pazīstamam Latvijas autoram un jaunam, daudzsološam iesācējam.

Plkst.18:30 pasākuma Dzejas meditācija sirdij ietvaros Kr.Barona muzeja telpās dzeja mīsies ar dvēselisku mūziku, gan dzīvajā izpildījumā, gan ierakstos. Šogad dzejas kompozīcija būs veidota no Ausekļa, J.Poruka., J.Raiņa, M.Svīķes u.c. vārsmām, kā arī bengāļu dzejnieka, mūziķa un sabiedriskā darbinieka Šri Činmoja darbu atdzejojumiem. Pasākumu veido Rīgas Šri Činmoja centrs un draugi: Baiba Mennika, Ieva Kurzemniece, Valdis Svirskis, Gundega Gaile, Indra Goldmane, Gints Peleckis u.c.

Sestdien. 13. septembrī plkst.12:00 norisināsies ikgadējais Ceļojums ar dzejniekiem Dzegužkalnā. Kā ierasts no iepriekšējo gadu pieredzes, par orientieri dalībniekiem kalpos ceļojuma grafiks komplektā ar miniatūru pilsētas karti un skrejlapas ar lasījumu laikiem, lokācijām un autoriem. Finišā Dzegužkalna estrādē brīvais dzejas mikrofons, pēc tikpat brīvas gribas. Vada Rihards Bargais.

Plkst. 19.00, klubā Hamlets Dzejas dienu ietvaros astoto reizi notiks Klasisks dzejas vakars Radītāja valoda, kuru organizē un vada Liāna Langa. Vakara centrālā tēma – valoda un tās nozīme pasaules un sevis izzināšanā. Speciāli vakara tematikai piemeklētas esejas lasīs Jānis Rokpelnis un Agnese Krivade. Jaunākos dzejoļus lasīs arī Pēteris Dragūns, Liāna Langa un Ronalds Briedis. Noras Ikstenas pavadībā notiks dzejnieka, rakstnieka un tulkotāja Dzintara Soduma atcere.

Vakara noslēguma plkst.21:00 Spīķeros, Dirty Deal Café harmonijā apmeklētājus ievedīs dziesmas, dejas un dzejas pasākums Poētiskā diskotēka.

Svētdien, 14. septembrī plkst.16:00 Rīgas Latviešu biedrībā, Līgo zālē notiks viens no interesantākajiem pasākumiem Dzejas dienās – Dd studio izveidotā diska Imants Ziedonis biogrāfiska multimēdiju DVD prezentācija. Tas atklās I.Ziedoņa tekstus, fotogrāfijas, filmas, dziesmas, rezumē par viņa dzīvi un visu ap to multimediju projekcijās. Disku prezentēs Andra Konste un Jānis Mitrēvics.

Plkst.20:00 Spīķeros, Dirty Deal Café, Post Scriptum ievedīs Dzejas dienu noslēgumā ar G.Apolinēra Poēmas Lū lasījumu. Vēl piedalās Diana Furnjé (Francija), A.Kalnozols, mūzika DJ Arno.

P.S. Šo relīzi, es rakstīju Rakstnieku savienības uzdevumā speciāli Dzejas dienām, grūti spriest vai tā parādīsies to oficiālajā mājas lapā, un ja parādīsies, cik lielā mērā izrediģēta, bet nu vismaz ieskats pietiekoši pārskatāms un informējošs. Plašāka informācija par šīs nedēļas nogales Dzejas dienu pasākumiem atrodama foruma oficiālajā mājaslapā.

otrdiena, 2008. gada 9. septembris

Bloga kosmētiskais remonts un citāda info.

Tā nu ir sanācis, ka bloga lietas biju atstājis nelielā novārtā, bet šodien izmantojot savu brīvo dienu, nolēmu, ka tā saturu un ārišķīgās īpašības vajadzētu reinkarnēt. Bet nu par visu pēc kārtas, kāpēc tā ir noticis un ne savādāk, un neliels ieskats nākotnes perspektīvā gan saistībā ar blogu, gan vienkārši tēmās no rubrikas – tā starp citu garām ejot.
Pēdējā laika aizņemtība saistīta lielā mērā ar tekošajiem darba pienākumiem, iesaistīšanos Dzejas dienu tapšanas dažādās norisēs, kā arī jaunais mācību gada sākums augstskolas ērmotajās sienās. Protams neiztika bez dažādiem pasākumiem un citādām aktivitātēm, kā arī vienmēr mana hroniskā infantīlisma klātbūtne manī, kas arī noveda pie organiska iznākuma – bloga mašinērijas dīkstāve.
Ja runā nākotnes formā, tad saistībā ar šo blogu tuvākajā laikā parādīsies noteikti kāds raksts par Dzejas dienām. Vai tas būs kāda konkrēta manis apmeklēta pasākuma rezumē, vai kāda preses relīze par kādu Dzejas dienu ietvaru aktivitāti vai pat veselu nedēļas nogali, vai teiksim kopējo domu un emociju atreferējums par pavadīto laiku, darbojoties Rakstnieku savienības paspārnē organizētajā kultūras forumā.. laiks rādīs.
Ļoti interesants pasākums [ne]tiešā sakarībā ar šo manu publicistikas vietni, būs pasākuma BridgeCamp + BipCamp apmeklējums 12. septembrī Reval Hotel Latvija telpās. Pasākums ir par brīvu, vienīgais ir jāreģistrējas šeit! Pasākuma apmeklēšanas mērķis ir uzzināt daudz ko jaunu par jauno mēdiju ietekmi uz sabiedrībā svarīgām jomām, kā arī iepazīties ar līdzīgi domājošiem cilvēkiem, apmainīties ar viedokli, aktīvi iesaistoties diskusijās.
Sestdien 13. septembrī klubā “Pulse” norisināsies ļoti aizraujošs pasākums.. vismaz kaut kādai sabiedrības segmenta daļai. Respektīvi perspektīvi tiks atzīmēta podkasta “Punkts” viena gada jubileja. Vakara vadītāji būs jau kā veselu gadu “Punkta”nemainīgie mikrofona izdvesto skaņu koordinētāji ansis un Skutelis, kas ekspluatēs vienkārši patīkamu mūziku. Vakarā gaitā mikrofons arī atbrīvosies no pasākuma galveno vaininieku važām, tādējādi būs brīvais mikrofons. Arī kā sola pasākuma planēt spējīgais informējošās dabas plakāts, tad būs arī īpašie viesi, kuru vārdi, uzvārdi vai pseidonīmi gan publiski nekur nepozicionē. Ko es sagaidu no šīm hiphop dzīrēm īstenā latviskā garā? Manām ausīm patīkama mūzika, labs pasākuma vadītāju, īpašo viesu un apmeklētāju garastāvoklis, daudz jo daudz melnā humora, humoresku melodijas pavadībā un kaut ko pikantu klausāmā formātā no anša, Skuteļa un noslēpumainajiem viesiem, kaut arī provizoriskus datus par to iespējamo sastāvu var izsecināt. Bet nesteigsimies ar prognozēm.
Bet tagad liekas haotiskā dauzīšana jāmet pie malas, un jābrauc apmeklēt Dzejas dienām veltīto pasākumu ar diezgan interesei rosinošu nosaukumu “Kinodzeja”. Pasākuma programmā interesantu dzejnieku rīmes klavieru taustiņu izdoto skaņu pavadījumā. Vēlāk dzejoļfilmu un poētiskā kino benefices, bet vakara nobeigumā dzejnieku un to lasītāju diskotēka Ilmāra Šlāpina muzikālajā uzraudzībā. Solās būt interesanti! Pasākuma norises vieta Spīķeri: Dirty Deal Cafe, Rozā māja. Sākums plkst. 21:00.
Informācija sagatavota atsaucoties uz šādiem globālā tīmekļa lokācijas punktiem:
http://www.dzejasdienas.lv/
http://www.podkasts.lv/
http://bridgecamp.lv/

ceturtdiena, 2008. gada 31. jūlijs

Vai viegli būt jaunam?

J. Podnieka filmu “Vai viegli būt jaunam” var nodēvēt par tādu kā ekranizētu interaktīvas dabas aptauju starp dažādiem jauniešiem, kurus 80.gadu otrajā pusē pavadījusi līdzīgas vai dažādas sasāpējušas sociālas problēmas, kas sevī ietvēra diezgan plašu sortimentu sākot no narkomānijas, turpinot ar klaju konfliktēšanu ar iepriekšējo paaudzi, kas centās uzspiest tādu kā savu gribu vispārējā līmenī, un beidzot ar cilvēku kopumu, kuri sevi jau 20 gadu vecumā devēja par oportūnistiem, respektīvi tā par sevi izteicās viens no Afganistānas mājās pārbraukušais.

Filma sākas ar apžilbinošu sajūsmu un ažiotāžu koncertā Ogres estrādē, un tikpat spilgtu kāpinājumu atpakaļ ceļā uz Rīgu vilcienā, kā arī analogas nokrāsas tā laika Latvijas tieslietu aprāta “performanci” tiesas sēdē, kur tika tiesāti septiņi jaunekļi par huligānismu un sava veida populismu tajā liktenīgajā Ogre – Rīga maršruta vilcienā. Es pēc sava subjektīvā viedokļa vadoties, uzskatu, ka šīs tiesas sēdes vajadzība, process, kā arī fināla atšifrējums bija valdošās iekārtas un zem tās pakļauto instanču paraugs demagoģijā, jo kā var tiesāt septiņus, ja vēl aptuveni simts cilvēki ir nenoskaidroti un bauda brīvību bez jebkādiem ierobežojumiem. Es ,protams, ar to negribu deklamēt, ka šie septiņi ir nevainīgi, bet līdz galam nenoskaidrotu apstākļu un personu rezultātā nevajadzēja vispār uzsākt tiesas procesu, jo visu vainu uzvelt tikai ļoti šaurai indivīdu grupai nebija humāni. Un šāda veida precedenti 80. gadu otrajā pusē arī bija tāds kā iegansts sākt izprast visdažādākā kaluma un nokrāsas jauniešus, domāts kā arī ar savu piederību dažnedažādām subkultūrām, nacionālajām minoritātēm utt., un arī iztaujātie personāži turpmāk filmā būs ar dažādāku nodarbošanos, likteni, dzīves mērķiem utt., tīri tāpēc, lai iztirzājums pozicionētos no vairākiem rakursiem, lai filma ar savu kontekstu neaprobežotos ar šauru redzes loku.

“Viens koncerts notika tur, tad šeit notika otrs koncerts”, “Nekad tā nav bijis, kad es sēdētu viens mājās, allaž brīvdienās kaut kas tiek darīts kopā ar draugiem, braucam izbraucienos ar laivām utt.”, “Tā, lai es pilnvērtīgi varētu dzīvot, man vajag sievu, labu ģimeni, dzīvokli, vasarnīcu, mašīnu, labu, interesantu darbu un daudz naudas”, “Ar dzīvniecisku degsmi mani sita pie sienas ar pneimatisko pārestības kulaku”, “Bet atvaino man, viņa (sabiedrība) pati tos ir radījusi (pankus) ar savu attieksmi, savu melīgumu, savu nepatiesību, un tagad cenšas to noliegt, notušēt, bet mēs taču esam jūsu audzinājums”, “Mīlestība? Tāda nekad nav bijusi no manu vienaudžu puses. Var vilkt paralēles ar vecāku mīlestību, bet priekš manis tas nav sinonīms vārdam mīlestība. Ir bijusi sajūsma, ir bijis nicinājums, bet tā lai es kādam patiktu ar saviem plusiem vai mīnusiem, tāds nekad nav bijis. Šajā ziņā es jūtos kā nabags... Kā pilnīgs nabags”, “Noliegt pankus, noliegt hipijus, lai izveidotu sabiedrību kā viendabīgu masu. Šī noliegšana ir vienkārši “Tupa”. Jūs atvirzīsieties no mums, bet tas pats turpināsies, radīsies jaunas subkultūru kustības, varbūt savādākās krāsās, bet tas pats turpināsies”, “Cits mācēja piepeldēt, citam savukārt bija klajš konflikts ar apkārtējiem”, “Pieņemt to ko jūs uzskatat par pareizu, bet es jau nevaru, man ir iekšējs protests”, “Pietrūka zināšanas, par maz strādāju, saproti, šeit viss ir loģiski, ja mācīsies, tad zināsi, viss būs vienkārši”, “Vai nav dīvaini, ka karavīrs runā par humānismu? Kas tur dīvains?”, “Tur, karā tu dzīvoji, šeit tev atliek tikai nodzīvot”, “Viņš raksta par karu, un atgriešanos no kara. Karā tev visapkārt cilvēki mirst, lido bumbas un šauj, atgriežoties no kara, karavīrs miera laika dzīvē ir otrgadnieks”, “Kāpēc tu lieto narkotikas? A kāpēc tu pats nelieto? Bet man tak vēl visa dzīve priekšā, man ir skola, darbs, karjera, es to nevaru atļauties. Tu esi mietpilsonis.” “Kāpēc man gaidīt, kad man būs gadi trīsdesmit, lai realizētu sevi, es nevēlos gaidīt un caur kino es pasaku visu, kas man iekšā sakrājies no tā ko es sev apkārt redzu”, “Kāpēc tava filma šādi beidzās – jūras krastā un tik daudz cilvēku iebriduši tajā zem tumši zilas debess? Tādēļ, ka zilā ir cerības krāsa, un cik daudz cilvēku, tik daudz cerību ”.

Šajos manuprāt filmas spilgtākajos citātos viss arī ir pateikts, un pats svarīgākais ir tas, ka aktualitātes tā laika jauniešu vidū bija piesātinātas ar diezgan plašu sortimentu, tādēļ arī tik daudz likteņu, tik daudz dažādu, spilgtu emociju, cerību un manuprāt pats galvenais faktors tajā visā – nesamierināšanās moments visdažādākajās tās izpausmēs, kas visus šos dažādos jauniešus vienoja, ,protams, bija arī izņēmumi - narkomānijas siluetā skauti jaunieši, bet acīmredzot viņiem nepietika spēka, lai kā savādāk pretoties šai noliegšanai un visām citām apkārtējās sabiedrības performancēm, bet ieņemt savu vietu kā klišejām ēzeļu karavānā viņi arī nevēlējās. Šai sakarā ideālu frāzi teica karavīrs, kurš bija atstājis arī savu artavu Afganistānā, citēju:“Būt oportūnistam divdesmit gadu vecumā ir nožēlojami... Man ir bijusi tā iespēja redzēt kontrastu attiecībā kā mēs dzīvojam, un kā dzīvo citur, un nevis tur kur dzīvo labāk, bet sliktāk.” Manuprāt, tā ir arī atbilde uz jautājumu – vai viegli būt jaunam? Skaidrs, ka nav viegli strādāt morgā un graizīt aukstus, nekustīgus stāvus, un ikdienā raudzīties šaušulīgai nāvei acīs. Skaidrs, ka nav viegli samierināties ar domu, ka nēsi ticis ārstos. Tikpat analogas sajūtas ir tad, kad tev pietrūkst materiāla labuma, bet tev jāsoļo Rātslaukumā uzvaras maršam skanot mežonīgā salā, tādējādi radot par sevi apkārtējiem iesīkstējošu asociāciju, ka tas ir tavs dzīves mērķis, vai atspēriena punkts mērķim uz kuru tiekties. Drausmīgi ir apzināties, ka iespējams tavs bērns ir Černobiļas kodolsprādziena izraisītās radiācijas upuris, vai arī tu esi panks, jā toreiz sabiedrībā ar tik skaļām asociācijām pavadītā apzīmējuma mākslīgi radīts pabērns, kas slēpjas zem šīs it kā ekscentriskās būtības, bet tikai tāpēc, ka māte radītāja ir paaudze, kas augusi viendabīgā augsnē teiksim pēdējos simts gadus, līdz ar to radot tukšumu ar savu egocentrisko “Es”, ko centās ieaudzināt savās atvasēs. Kā kulaks uz acs šim momentam bija Aivara teiktais :”Viens ”Tupums” ir radījis otru “Tupumu”. Saprotams, ka nav viegli par ordeņa tiesu atrasties visu atlikušo dzīvi ratiņ krēslā, vai arī izjust garīgas nepilnības atgriežoties miera laika dzīvē. Bet tur arī slēpjas tā harizma, kuru lieliski formulē un strukturē savā teiktajā Aivars :”Es nesaprotu kā var iemācīties slidot, nekrītot uz ledus? Piesiet ar striķīti, lai neslīkst, ar “strahofku”? Viens striķis ir komjaunatne, otrs striķis ir vidējā izglītība. Jūs jau nevarat, nu mums ir jācīnās.” Šajā frāzē var izvejot daudz dažādu dzīves patiesību derīgos izrakteņus, un viena no tām ir tā ar, kuras palīdzību es centos demonstratīvi ielikt grāmatzīmi visu šo personāžu dzīves atspoguļojumos ir tas, ka mēs visi stāvam uz vienas strīpas. Tajā pusē, kurā mēs stāvam ar tādiem izliektiem, dzīves nogurdinātiem kupriem, ar savu likteni, savu cerību un gribasspēku mainīt kaut ko savā dzīves vējā, vēlmi izrāpties no tās bedres un “maukt” tālāk ar savu pārliecību. Bet ir līnijas otra puse, kurā nonāk tie, kas nesaskatīja jēgu krist uz ledus, lai celtos augšā, un mācītos slidot tālāk. Tie bija cilvēki, kas nespēja panest to monotono sasprindzinājumu, ko viņiem piegādāja dzīve kā ar ekskavatoru, un nodevās patīkamam “kaifam” - narkotikām, kas arī daudzus ieguldīja patīkamā, mūžīgā miegā. Lūk arī mana argumentēta atbilde uz jautājumu, kas nomāc daudzus jebkurā sabiedrības slānī, jebkurā laikā – vai viegli būt jaunam?


Darbs augstskolai lekciju kursā Žurnālistikas pamati (2008)

trešdiena, 2008. gada 30. jūlijs

Positivus AB

Kārtējo reizi esmu sirdzis ar visu savu mīnusu lielāko karali – infantīlismu. Proti, it kā manī visu laiku dzīvo vēlme piemest šai virtuālajai rakstniecības zemās kvalitātes kabīnei uz četriem riteņiem uguns dvesmu, lai tā no savas statiskās vietas - mākslinieciskās atskurbtuves jeb iedvesmas DEPO, izripotu kā kvalitatīvs čuk-čuk bānīts ar vēlmi izzināt tālākas zemes kā Ķemeru pansionāts. Bet tai pašā laikā, es tā organiski sāku savu sirds un prāta apziņu personificēt ar sava ķermeņa vēlmēm, jeb varbūt pareizāk sakot ar saviem neizsmeļošajiem untumiem, kas man piezogas ik uz stūra, tādējādi rakstniecību sev nevēlamā kārtā nolieku nedaudz augstākā plauktā, kas tagad pēc šīs māksliniecisko izpausmju tukšās laika amplitūdas ir apsnidzis ar biezu jo biezu putekļu sniegpārslu kārtu. Pats sajūtu, ka iegriežoties šai savā rakstniecības izaijātajā šūpulī vajag vilkt skābekļa baloniņu un atvērt logu vaļā, lai izvedinās...

Bet šoreiz stāsts ne par iedvesmu, tās trūkumu organismā un tās reinkarnācijas stimulēšanu, bet pavisam kaut ko citu.. Jūlijs ir bijis diezgan ražīgs dažādu globālu izklaides pasākumu mēnesis. Principā lielākajos no tiem man ir bijusi iespēja pabūt - Moonlight Party, Positivus AB un Baltic Beach Party. Par cik esmu diezgan īgns cilvēks uz konsekventu un darba ietilpīgu procesu, tad iztirzājums sekos tikai par manuprāt labāko no šiem trīs izklaides forumiem, un tātad.. bez liekām ceremonijām komunalka.blogspot.com versijā par izdevušāko un visādi citādi kvalitatīvāko tiek nominēts Positivus AB.

Nosākuma gribētu teikt, ka apmeklējot šos pasākumus, es katram no tiem definēju dažādus mērķus. Proti, ja uz Liepāju un Saulkrastiem attiecīgi uz Moonlight party un Baltic Beach Party, es braucu vienkārši labi atpūsties, ieskatīties glāzītē utt., tad uz Salacgrīvu, respektīvi uz Positivus AB es braucu divu iemeslu dēl – Gustavo un tai sekojošā FatBoy Slim muzikālajām beneficēm uz pasākuma galvenās skatuves. Tādējādi to var saukt arī par tādu mākslas mīļošanas programmu, kuru biju iecerējis izbaudīt Salacgrīvā.

Pamazām sāka jau satumst todien skaidrās debesis virs zvejnieku pilsētas Salacgrīvas... Pēc daudzpunkta un nemiera sajūtas dvēslē ar galveno jautājumu – kas nu būs? Uz skatuves kāpj Gustavo un R-viss. Jāsaka publika sākumā neizcēlās ar pretimnākšanu, bija diezgan statiska un mazkustīga, tikai šur tur pavīdēja kāds skaļš lozungs par to cik Gustavo ir foršs, un kāds kliedziens ar pozitīvu saturu, bet tas ,protams, bija tikai laika jautājums līdz publika sāka pulsēt zem Salacgrīvas debesīm kā tāds viens liels nemierīgs zvērs, kurš nokļuvis vienā lielā tumšā telpā, un emociju vilnim nebija ne sākuma ne gala, tikai viens vienīgs process. Šo ar vārdiem neaprakstošo sajūtu nenoliedzami stimulēja Gustavo un viņa kolēģa fenomenālā es nebaidos teikt sava veida horeogrāfija un spēja strādāt ar publiku. Es šo uzstāšanos pat pozicionētu kā muzikālu dzīves teātri jeb mūziklu. Varēja sajust, ka publika nejutās līdz galam kompetenta Gustavo repertuārā, kad tika dziedātās jaunāka kaluma dziesmas, tad tā organiski pieklusināja savas balsis, bet tas ,protams, bija klusums pirms vētras, kad uz skatuves kāpa arī Pikaso ar visiem zināmo Esi brīvs, tad ovācijas un publikas izraisītās sajūtas pārņēma visu, un pat man - cilvēkam ar īgnu nostāju uz dejošanu viss iepriekšminētais kopā ņemts lika kustēties tā kā vēl nekad. Un tā bija ikreiz šajā koncertā, kad tika dziedātas kompozīcijas, kas ekranizētas video klipu izskatā gan TV, gan citos vizuālajos mēdijos. Tālāk sekoja FatBoy Slim ar savām muzikālajām beneficēm, tomēr varbūt savā rezumē neieņemšu objektīvu nostāju, bet familiaritāte un patriotisms ņem virsroku, un ar visu savu prāta un sirds apziņu es nolieku pie Gustavo mūzikas. Protams, FatBoy slim uzstāšanās ar daudziem grāvējiem bija tik fantastiska un emociju plūšana pašplūsmā cilvēci kā tādu mākslas marioneti ap pasākuma galveno skatuvi kustināja un visām četrām debess pusēm, un tiktāl manipulēja ar to, ka pat mans draugs, kas nekad un nekādos apstākļos nepīpe, izmisumā devās uz bufeti pēc cigarešu paciņas, tomēr Gustavo uzstāšanās bija kaut kas īpašs..

otrdiena, 2008. gada 8. jūlijs

Rezumē par folkloras festivālu “Pulkā eimu, pulkā teku”

Saulainā un es pat nebaidos teikt visnotaļ vasarīgajā svētdienas rītā Salaspils Botāniskais dārzs atgādināja Latviešu folkloras Ēdenes dārzu, bet tam bija arī savs loģisks izskaidrojums – Bērnu un jauniešu folkloras festivālam “Pulkā eimu, pulkā teku” aprit 24. gadskārta, kas vienkopus ar savu koncepciju spēja vienot gan mūs (EKAs studentus) gan bērnus, gan jauniešus tādā kā gadsimteņu ilgā virpulī, un vidutājs starp mums 21. gadsimta vēsmu un šo te agrīno latvieti bija rotaļas – vēsturiskas liecības, kas raksturojusi kaut kādā konkrētā laika amplitūdā latviešu tautu, kas ir kā jauks aizsākums zināmā mērā arī man kā latvietim. Līdz ar to šo te seno latviešu paražas un citāda veida izpausmju ekspluatēšana tagad industriālismā, un laikā, kad arvien nospiedošāk ar tādu populistisku agresiju ienāk multikulturālā vide, ir diezgan svarīgi, lai mēs kā tauta globālā līmenī, gan atsevišķi kā indivīdi saglabātu savu kultūrvēsturisko “Es”, kaut arī tagad lielākais jauniešu īpatsvars diezgan skaļi ar saviem darbiem, savu leksikoloģiju un citādām performancēm klaji deklamē, ka viņiem pret šāda veida pasākumiem ir iekšējs konflikts, līdz ar to viņi netaisās kontrastēt savu klasisko izcelšanos ar 21. gadsimta vēsmām, līdz ar to šie tik dažādie datēšanās laiki viņā saplūst kopā, un ar laiku tā organiski viņa agrīnā būtība izplēn, un paliek tikai viena, kas konstruē jaunu latvieti. Es pat nebaidos teikt “jaunlatvieti”, bet daudz savādākās krāsās, un tas tomēr brīžiem nomāc, un tieši tādēļ reizēm to kliedē ar sava veida romanci piesātinātie folkloras pasākumi.
P.S. Pēc lektora E. Spīča pasūtījuma. Baumojot, ka šis iztirzājums pāris vārdos figurējot Ekonomikas un kultūras augstskolas protokolu un tajos esošo atziņu annelēs. Kaut arī es par svētku izcelšanos trekterējis esmu bez kāda konkrēta seguma, jo nēesot vēsturisku liecību pieejamu. Tā vismaz pats lektors, gan piezīmedams, ka man vajadzētu nodarboties ar rakstniecību, par ko es ,protams, neviltoti sarku.
Darbs augstskolai lekciju kursā Svētku un sarīkojumu vadība (2008)
erchy

pirmdiena, 2008. gada 7. jūlijs

Mēdiju apspiešana.

Masu mēdiju apspiešana – process, kuram pēc idejas vajadzētu radikāli mazināties mūsu demokrātiskajā valstī līdz ar neatkarības atgūšanu, bet principiāli pastāv aizvien cenzūra masu mēdijos, žurnālistu apspiešana visos iespējamos veidos, tie ir tikai tie redzamākie simptomi, kas ierobežo masu mēdijus un to galvenos personāžus – žurnālistus. Ir arī tādas lietas kā pasūtījuma raksti, kas ir kā alternatīva naida celšanai vai savstarpējai nomelnošanai starp attiecīgām personām vai grupējumiem, kaut arī to nevarētu nosaukt par apspiešanu tiešā veidā, bet ietekmēšanu gan, kas atkal degradē tādu likumos ar zelta burtiem ierakstītu pantu par preses brīvību, kas atkal izraisu ķēdes reakciju, un pieķeroties kaut mazākajam vārdam, saiklim vai kādai citai teikuma daļai, kas satur tā struktūru var piemeklēt vēl vairākus pantus, un tā var iet līdz galējībai. Jautājums uzreiz uzpeld tāds – cik tālu ir šī galējā robeža? Industriāla iekārta, komercija, kas iet soli solī jebkurā sfērā un likums, kas vai nu citreiz tā lasot uzmanīgāk ir nepareizi formulēts vai nepilnīgs, kas žurnālistu no tā sauktā „asins sūcēja” padara par „morāli vai fiziski kautu jēru”, kas rotā labi noēdušās ģimenes galdu Pateicības dienā.

Augstāk esoša rindkopa maldīgi savā ziņā izsaka ideju, ka žurnālists ir visu apspiests, protams, ka tā nav. Šai medaļai ir divas puses, kur viena simbolizē tādu kā šķīstību, otra puse var būt visai „dzeltena”. Ja velk paralēles ar likuma 1. pantu - Latvijas Republikā jebkurai personai, jebkurām personu grupām, valsts iestāžu un visu veidu uzņēmumu un organizāciju institūcijām ir tiesības brīvi paust savus uzskatus un viedokļus, izplatīt paziņojumus presē un citos masu informācijas līdzekļos, saņemot ar to starpniecību informāciju par jebkuru tās interesējošu jautājumu vai sabiedrības dzīvi. Preses un citu masu informācijas līdzekļu cenzūra nav atļauta. Nav atļauta nekāda preses un citu masu informācijas līdzekļu monopolizācija[2] – tad ,protams, prese brīžiem jūtas sevišķi brīva. Atliek velnam iedot mazo pirkstiņu, loģiski ka viņš noēdīs visu roku. Bet likums manuprāt nav pareizi formulēts, jo uzskats, viedoklis citreiz presē no žurnālista vai no kādas personas, kas saistīta ar rakstu tiek pasniegts apgalvojuma formā, kas it kā ir atspoguļojis konkrēto ainu, bet to jau var nodēvēt par nepatiesas informācijas deklamēšanu, kurai jau var piešūt 7. pantu - Aizliegts publicēt informāciju, kas ir valsts noslēpums vai cits ar likumu speciāli aizsargāts noslēpums, kas aicina uz vardarbību un pastāvošās iekārtas gāšanu, propagandē karu, cietsirdību, rasu, nacionālo vai reliģisko pārākumu vai neiecietību, kūda uz citu noziegumu izdarīšanu.[2] Ja atgriežas atpakaļ pie 1. panta, tad protams ir arī cits skatpunkts no kura var uzlūkot šo likumu. Jo žurnālists ir tikai vidutājs interešu krustcelēs, viņš tikai atspoguļo kurš ko ir publiski vai zem četrām acīm teicis, bet publicējot viņš momentā kļūst par tādu kā trešo personu, līdz ar to tālāk var veidoties draudu izsakoši anonīmi zvani vai izteikumi medijos, pasūtījuma raksti, kā arī šodien ļoti populārs faktors kā interneta forumi, kas principā šo žurnālistu no cilvēka, kurš darīja savu darbu var pārvēst par tautā ļoti sazīmētu personāžu, kur šis žurnālists un iesaistītās puses tiek iztirzāti no visiem iespējamajiem rakursiem, un kā zinām - cik cilvēku, tik viedokļu.

Ir daudz dzirdēts par situācijām, kad sabiedrībai svarīgas lietas tiek apspriestas vai risinātas aiz slēgtām durvīm, kas principā pārkāpj mēdiju tiesības, kas aprakstītas 24. panta 3. punktā - atrasties sabiedriski nozīmīgu notikumu vietās un, ziņojot no tām, izmantojot arī oficiālos sakaru kanālus.[2] It kā ārišķīgi mēdijiem nekas nav nodarīts, bet pie pastāvošās konkurences mēdiju starpā cieš komerciālais aspekts, jo cilvēkam bieži vien nepietiek ar kāda cilvēka rezumē par konkrēto notikumu kas parādās mēdijos, viņš vēlas ieskatīties aiz tām slēgtajām durvīm.

Subjektivitāte mēdiju aizkulisēs, tā arī ir viena interesanta kastīte, kas sevī principā tur 24. panta 4. punktu - atteikties no materiāla sagatavošanas un publicēšanas, ja tas ir pretrunā ar viņa uzskatiem.[2] Pēc manām domām žurnālists pats neizlemj par ko rakstīt, līdz ar to attiecīgais mēdijs pārkāpj žurnālista tiesības, bet komercijas iespaidā dažbrīd liekās, ka šis žurnālists pats sāk aizmirst savas tiesības, jo ja neuzrakstīsi tu, uzrakstīs kāds cits, un pie pastāvošās rotācijas principa tu vari iziet no aprites, bet nu sevišķi šāda veida filozofija nav diezko humāna pret žurnālistu.

Ja runā par konkrētām situācijām, tad ļoti spilgti šī brīža situāciju Latvijā raksturo tāda veida ainas, kurām par piemēru kalpo fiziska izrēķināšanās ar žurnālistu un materiālas atlīdzības pieprasīšana par it ka morālu pārdarījumu, pēc tam, kad viņš ir paudis savu nostāju kādā konkrētā jautājumā. Labs piemērs aprakstīts laikrakstā „Bauskas dzīve”, kur I. Redisons raksta :” Izlasīju 19. marta laikrakstā «Bauskas Dzīve» Ingas Muižnieces publikāciju «Privātā dzīve kā uz delnas». Tajā rakstīts par «absurda teātri» ar tiesāšanu par vārda brīvību, vērstu pret Baušķenieci Inesi, kurai, upes krastā sauļojoties, pārbrauca nevērīgs autovadītājs. Viņš Inesei pārmet viedokļa publisku paušanu un pieprasa kompensāciju – 35 tūkstošus latu”.[1] Amizanti ir tas, ka Latvija ir vienīgā valsts ES, kur kopš padomju laikiem Krimināllikumā (KL) saglabāts pants par goda un cieņas aizskaršanu presē. Līdzīga likumdošanas norma saglabāta Baltkrievijā un Krievijā. Citās valstīs tiesāšanās par cieņas aizskārumiem notiek tikai civilprocesuālā kārtā.

Ja iepriekš es pacēlu pantu par Preses brīvību ar tādu kā aizdomu pilnu mākoni, par to, ka ar pedantisku pieeju vārdiem likumā, var situāciju pagriezt pret mēdiju, bet kā tad lai izskaidro šo precedentu, kas aprakstīts I. Redisona rakstītajā :” Esmu nonācis līdzīgā situācijā. Avīze «Izglītība. Kultūra» pirms diviem gadiem publicēja atklāto vēstuli Sociālo tehnoloģiju augstskolas rektoram Jurim Zaķim par nelikumībām šajā mācību iestādē. Augstskolas īpašniecei likās viņas cieņu aizskaroši tas, ka atklātībā ir nonākuši Ekonomikas policijas konstatētie fakti par 18 jurista diplomu izsniegšanu bez valsts pārbaudījumu kārtošanas, uz fiktīvu protokolu pamata. Divas prāvas civilprocesā pret mani viņa zaudēja, bet tagad jau vairāk nekā gadu tieku vajāts pēc KL 158. panta – par uzdrošināšanos nodot publikācijai minēto atklāto vēstuli J. Zaķim. Esmu nopietni nolēmis pretoties šai valsts politikai, kas ir vērsta uz vārda un preses brīvības apspiešanu un ļauj izvērsties afēristiem.”[1]

Pēc manām domām, visaugstāko pilotāžu Latvijas likumu sistēmā sasniedza situācija, ko apraksta I. Redisons: „Rīgas apgabaltiesa savukārt šajā ziemā tiesāja bijušo laikraksta «Vakara Ziņas» redaktoru Edmundu Imšu par rakstiem, kas par kādu personu (starp citu, Bauskas pusē labi pazīstamu Jāni Štokni-Kalnu) publicēti pirms četriem gadiem. Sods E. Imšam – piespiedu darbs 160 stundu un Ls 2000 soda nauda. Nav pat nozīmīgi, kas toreiz tika publicēts, svarīgi ir tas, ka rajona tiesa bija Imšu attaisnojusi un sen ir iestājies noilgums.”[1]

Tās bija tikai dažas situācijas, kas raksturoja caurumus Latvijas likumu sistēmā, bet domāju, ka tas nav tas ļaunākais, bet šī te visatļautība ar likumu manipulēt kā izdevīgāk konkrētā situācijā, kas ir lielākais drauds, un tur nevar vilkt paralēles ar šīm epizodiskajām nepilnībām likumā. Ja runā par tendencēm kas bijušas, ir un būs raksturīgas Latvija šajā lauciņā, tad šīs te iezīmes pagātnē var iztirzāt laika posmā līdz neatkarības atgūšanai, un līdz šodienai. Viena ēra, kas atstāja paliekošas sekas tīri filozofiski mantojumā nākamajai, ir tik nelielas, bet tai pašā laikā būtiskas atšķirības pastāv gan. Ja Padomju laikos, tīri tika kontrolēts, kas tiek uzrakstīts laikrakstā, parādīts televizora melnbaltajā ekrānā, cenzūra valdīja visur, tika publicēti pasūtījuma raksti, slavinošas dziesmas pastāvošajai kārtībai, kas gleznoja mēdiju saturu – tas bija rituāls ar ko tauta ar rītausmu cēlās, un saulrieta kvēlās laidās miegā. Tauta tika barota ar informāciju, kurai bija diezgan šaurs redzes loks, kas izpaudās tādā ziņā, ka cilvēks tālāk par Padomju teritoriju neredzēja, jeb pareizāk sakot viņam neatļāva redzēt un dzirdēt. Mēdijos tika aprakstīti tikai iekšējie procesi, savā ziņā var vilkt paralēles ar situāciju ar to, kas notiek pašlaik Amerikā, kur teiksim sporta ziņās raksta vai rāda tikai kādus panākumus ir guvuši vietējie sportisti, bet tur ir nedaudz savādāk. Tā ir amerikāņu egocentriskā daba, kas viņus novedusi tiktāl, ka viņiem neinteresē, kas notiek ārpus valsts robežām. Un tad... Dzelzs aizkars krīt. Top jauni likumi pamazām, oficiāli sāk pastāvēt vārda brīvība, izteiksmes veids arī ne tiek ierobežots, it kā demokrātiska valsts iekārta.

Šodien, kad liekās, ka likums ir sakārtots, ik rītu atverot logu, tu ieelpo un izelpo Eiropas Savienības svaigo gaisu, no pastkastītes izvelc laikrakstu, skaties kā dzeltenā lapa palikusi vēl dzeltenāka, formāts palicis tik krāsains kā varavīksnes neizsmeļošā krāsu gamma, un lapas materiāls kļuvis nedaudz savādāks. Bet brīžiem tā demagoģija paliek tā pati vecā, kas liek pasmieties, bet tai pašā laikā raudāt. Galvenokārt tas pats segums kas bija vakar. Atšķirībā no Padomju laikiem, tagad mēdijs var viegli izbraukt no valsts, mēdijiem ir starptautiskie sakari, kas līdz ar to neapdala ne mēdiju, nedz arī cilvēku Latvijā. Tēmas kas tagad izskan mēdijos ir daudz un dažādas, informācija izsmeļoša, kas padara gan mēdiju, gan cilvēku atvērtāku, bet tas viss ir tik tālu aizgājis, kad mēdijs sāk līst sabiedrībā pazīstamu cilvēku privātajā dzīvē pārāk uzkrītoši, līdz ar to atkal mēs atgriežamies pie mēdiju apspiešanas, jo mēdiji un atsevišķi žurnālisti un fotogrāfi tiek sūdzēti tiesās, fiziski iespaidoti, kaut arī šī te uzmācīgā privātās dzīves publiskošana ir likumīga.

Ja runā par nākotni, tad es domāju, ka it kā būtu nepieciešamas ekstrēmas pārvērtības valsts aparātā, bet kādas sekas līdz ar to varētu sekot, grūti iedomāties. Jo pagaidām mēdijs likuma priekšā sevišķi droši nevar justies, bet tā būs vienmēr, jo savu dara komercija, kas liek rakstīt pasūtījuma rakstus, štancēt dzeltenās preses izdevumus, kuri pēdējā laikā masveidā sāk uzrasties kā sēnes pēc lietus, un kamēr būs pieprasījums, tikmēr būs arī piedāvājums. Domāju arvien populārāka kļūst tendence sabiedrību iesaistīt mēdija darbā, ļoti populāri tagad ir izteikt savu viedokli interneta portālu forumos, kur tauta var izteikties pēc sirds patikas, kur cenzūras klāt neesamība izpaužas visnospiedošāk, līdz ar to atkal spēlē psiholoģiskais faktors, kad tiek risinātas visādas aizkulišu spēlītes starp mēdiju, kas licis publiskai iztirzāšanai kādu cilvēku vai teiksim politisko grupējumu un šo otru pusi. Domāju nākotnē šie te forumi kļūs arvien populārāki, līdz ar to šī te vārda brīvība kļūs arvien spēcīgāka. Šie te forumi būs kā tāds pašapziņas celšanās dzinulis cilvēkiem, kas liks domāt viņiem, ka arī viņi var kaut kādā veidā izteikt savas domas un virzīt tālāk kaut kādu ideju, ne tikai piketējot un dodoties demonstrācijās, bet paredzu, ka no tā cietīs atkal mēdijs. Domāju, ka nākotnē nekādas dižās izmaiņas likumā attiecībā pret mēdijiem netiks veiktas, jo šīs te spraugas, vai arī teiksim šī te principiālā atteikšanās vadīties pēc likumiem, kas citreiz notiek Latvijā, ir vienīgais iemesls, lai mēdiju vēl kaut kādā veidā apspiestu, turēt daudz maz attālumā, kaut gan mēdijs jau tagad ir dziļi iekšā lietās, kuras labāk noklusētu. Bet mēdijs domāju kļūs vēl uzmācīgāks ar tendenci izzināt, pateikt ko kliedzošu, jo komercija, no kuras tas barojās ir tik kārdinoša, ka tas gatavs pat iet pāri līķiem, varbūt ne tik daudz fiziski, cik morāli. Mēdijs ieņems, jau šodien ieņem tādu pozīciju, ka principā vienalga, kas notiks rīt, galvenais ir šodien ko kliedzošu atspoguļot, viņa vienalga kāds saspīlējums varētu rasties starp cilvēkiem, grupām utt. Tāpēc varētu rasties tāds kā sociālais karš starp personāžu un tā atspoguļotāju, bet kas no tā visa beigās iznāks, grūti spriest. Iespējams jauni likumi, kas vairs ne tikai fiziski iespaidos mēdiju darbību un drošību, bet arī rakstiski, bet vai tā notiks, un kad tas varētu datēties, grūti pateikt. Dzīvosim, redzēsim.


Atsauces.

http://www.bauskasdzive.lv/zina.print.php3?zina=5805...........................................[1]
Tiesiko dokumentu izlase, kas skar nacionālās minoritātes poļi Latvijā./ Latvijas Republikas Satversmes iekšējās likumdošanas likums par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem no 1990. gada 20. decembra/ 221.lpp. ...............................[2]


Darbs augstskolai studiju kursā Masu mēdiji (2007)
erchy

Par un ap "Bezperspektīviem sapņiem komunālā dzīvoklī"

Izdzirdot augstāk minētā virsraksta pēdiņās pozicionējošo frāzi, var un pilnīgi noteikti arī drīkst rast pirmās asociācijas, kuras kontrastētos robežās starp ko ekskluzīvu un interesantu, slimīgu paranoju vai kompleksos nomocītu tipāžu autora izskatā. Varētu ,protams, saules gaismu ieraudzīt arī citas leģendas. Latviešu leksikoloģijā bieži vien tiek minēts teiciens :"Neskati vīru no cepures". Tāpēc bloga visaptverošs koncepts nākamajā raksta rindkopā.
Ja sāk iedziļināties sortimentā, ko šeit varētu laika gaitā ieraudzīt. Protams, nevajadzētu pie sava veselā saprāta manipulēt ar iedomām, ka ar bloga rezumējošo koncepciju, un līdz ar to, no tās visām izrietošajām sekām var vilkt paralēlas ar lielveikalu. Pavisam noteikti raksti netiks štancēti kā no pārpilnības raga par un ap visu. Noteikti negribētos, lai blogs ieņem tādu iedzeltenu nokrāsu savā pašizpausmē, lai tas nebūtu kā analogs citiem bulvārpreses atražojumiem. Principā šajā globālā tīmekļa virtuālajā vietnē tiks ievietoti dažādi mani dzejoļi un darbi, kas rakstīti studiju laikā augstskolas kultūr izglitojošo sienu skavās. Šajā brīdi uzreiz var apzināties aptuveno mērķauditoriju, un sākumā tai pavisam noteikti piemīt saliedējošs moments ar mani kā autoru un manām rakstiskājām performancēm. Precīzāk, visa sākumā tie būs mani vienmēr kritiski noskaņotie draugi, kursa biedri, paziņu pēc gabarītiem grūti nodefinējamais skaits un radnieciskās dvēseles. Bet ,protams, vēlētos lai šis publicistikas bunkurs savā evolūcijas gaitā starp citām analogām virtuālā debesjuma svecītēm nenodzistu pēc pirmās ievērojamākās kritikas vētras vai kāda cita kraha iemiesota simptoma, bet tā organiski kā alvas zaldātiņš pa Elizejas laukiem soļotu tālāk, līdz ar to pulcējot ap sevi aizvien vairāk personāžu, neatkarīgi no juridiskās, sociālās un ekonomiskās piederības dažādos mūsu sabiedrības segmentos.

Un šīs rakstiskās epopejas nobeigumā es vēlētos nodeklamēt, ka ja manu publikāciju laikā Jūs saskarieties ar tādu nopietnu problēmu, ka saskatiet vietām līdzību ar sevi, tad jūsu pašu kompetencē ir uzņemties vainu un visu smago nastu uz sevi, vai nu neņemiet nopietni, jo dažreiz maniem vārdiem piemīt tāds populistisks raksturs un amizants skatījums, un tam sekojošs rakstisks uzplūds nerēķinoties ar pūli. Kā nekā šis blogs nav masu produkts, vismaz sākotnējā momentā.
erchy

svētdiena, 2008. gada 6. jūlijs

Manas bedības!

Jau pašā publikācijas iedīglī vēlētos piezīmēt, ka darbs nav jāuztver nopietni ne saturiski, ne stilistiski, jo tā tapšanas apstākļi bija mokoši, un kā paši sadistiskākie kursa biedri atzīmēja, ka Ēriks normālos funkcionēšanas apstākļos ko tādu nebūtu spējīgs no sevis izspiest, un pavisam noteikti vēl agrīnajā rīta stundā ne tik. Bet nu tomēr tādā sev piemītošā latviešu pašlepnumā noteica: "Malacis...". Toreiz kā zibens spēriens no skaidrām debesīm sekoja vēstule "Draugos" no lektora E.Spīča, ka viņš vēlētos sagaidīt manu autorizāciju, lai šis darbs tiktu nopublicēts kursa kopējā blogā. Man ar infantīlismu sirgstošam egocentriķim ,protams, tas bija augsts pagodinājums un iespēja pazīmēties visu pārējo vidū, loģistiski, ka es pašapmierinājumā piekritu. Vienvārdsakot nosākuma pozicionējiet peles kursoru uz bildes, un tad spiediet tās kreiso puslodi. Un ja pareizi būsiet izpildījuši manu instruktāžu, tad Sezams atvērsies un nonāksiet pie mana rakstiski kulināriskā šederva.
P.S. Es protu pasmieties par sevi (iespējams mana vienīgā labā īpašība), tādēļ pēc teksta izlasīšanas izskatīšu jebkuru kritikas vilni, gan pārdzīvošu arī 9. vilni :)

Darbs augstskolai lekciju kursā Svētku un sarīkojumu vadība (2007)
erchy


















Dzejas tapšanas datēšanās laiks un lokācijas vieta dažāda

Ir maiguma ārs, kas derdzās
Un brīžiem apātijas plīvurā
Tas kūsā un laimībā sedzās.

Divas ēnas rotaļīgi fonā
Spēlē Riču Raču par smaidu
Kas ieved valdzinošā kommā.

Daudzpunkts tur horizontā blāvo
Tā pamazām tas tālē gaist
Tik zeltīti mati un smaids strāvo,
Kas mūsu draudzību dzejā saist.

*****
Ieelpo to gaisu, kas smeldz
Šai pilsētā ko būvē
Cilvēku likteņi un saulriets
Tur tai ģērbonī spoži veldz...

Saulriets, kas blāzmās skauts
Likteņu atskaņots melanholiski
Daugavas krastā ar priekiem un
bēdām krauts...

*****
Diena, kas ikdienišķā aizvējā snauž
Diena, kas horizontā saulrieta kvēlas
Un rozes maigo āru rokās sievietei glauž...

Diena, kad sirds dziļumos tālu
8.marts veldz laternu stunda spoži
Dedzot vīrieša dvēslē guni, kas
Divas ēnas gulda laimības skavās koši.

*****
Es klausos šaj skanīgā dziesmā
Ko savā dziļā balsī viņa valdzina
Ar to degsmi, skepsi mīlas iesmā
Tikai viņa šo sajūtu zina...

Tālāk, poēzijas audeklos viņi tinas
Ka divi tauriņi saulrieta fonā
Kā melanholiskas dzīves atspaidu ēnas
Atbalsojas vecmāmiņas gramafonā...
Kas tā par savādu dūmaku, kas
Tajā laikā mūs acumirklī tvēra
Ka lai no šīm sajūtām atsakas
Saki man, Venēra...

Un viņa stāsta glaimu svītā
Visa laime šai akordā slēpjas
Balsojot stīgas Ķīnas zīdā
Kurā dzejnieka mūza tērpjas un tērpjas...

*****
Saki mīļais likten man lūdzu
Kādas izjūtas ir tai aizvējā
Kādi ir tie prinči un sarkangalvītes
Tai varavīksnes smeldzē, tai galmā
Kur kvēli laimības smaržās deg svecītes...

Un tās Deg...
Skaties un mulsti tai kvēlā
Kas izgaro kā mirklis nekurienē
Atstājot aiz sevis divas ēnas lidojuma fāzē cēlā...
Vēl tik dūmaka ķiršu smaržā
Manus infantīlus sapņus tin buķetē
Kur veldz glāsti šampanieša garšā
Un grezno romantiķi skūpstu bufetē...

*****
Melodija, kas šajās dienās sīc
Kupolā, kur horizontā saule kvēlo
Tikpat koši riet un visa fonā
Grezni tramvajā klauni ikdienišķas
Raizes tēlo un ieved gaistošā kommā...

Mmm, durvis aizveras, beidzas viss
Titri aizslīd aizvien tālāk
Debess tālē, kur saulriets dziss
Aizvien vājāk un vājāk...

Vēl tik šis vilnis, kas emocijās
Liek sastingt mūsu ēnām, kas
Rotaļīgi paceļas augstu gaisā
Liekot pulsēt mūsu vēnām...

*****
Vel šis ziemas vakars
Sava noslēgtā miera dusē
Īss sapņains mirklis tverts
Un jau nakts padebeši pusē

Un vel brīdis
Tas pārklāj sapņu trīsas
Ietin tās buķetē
Kā mīlas dvesmas īstas
Prātā - mirkļi laimes bufetē.

Vēl ledus puķes kā tava ēna
Pārlaižas par manu sirdi
Kā nostaļģijā tīta sajuta lēna
Glaužas vienā mūsu ķermeņi tvirti.

*****
Tavs roku maigais zīds
Slīd caur tumsonības naktīm
Caur varavīksnes veldzēm un
Pilsētas noslēpumaino ērģeļu taktīm...

Klaudz pusnakts durvis aizvējā ciet
Paņemot svabadus sapņus sev līdz
Kur nostaļģijas tramvajs horizontā iet
Skaties, tur zaigo rožlapiņas vīts...

*****
Šis laiks...
Kā daudzpunkts pēc pateiktiem vārdiem
Kā atstarpe starp manām dzejas rindām lētām
Kā komma, kā dziestoša laterna
Slīd mans stāvs kā saulriets jūras dzelmē
Iekšā tavā pazudinošā svelmē...

*****
Saviļņojuma dvesmas pārlaižas pār ķermeni manu
Kā mīlas trīsas plūc sirdī ledus puķes
Un aizvien jūtu šo maigo zīda dvašu
Ko sniedz man naksnīgās pilsētas skuķes...

Vārdi, kas tikko izrunāti miegā
Aizplūst nevienu nepamanīti tālē zilā
Kā rudens gleznas kontūra sniegā
Tik melanholiķis to visu nebūtībā cilā...


erchy