Reiz senos laikos..Pēc viegli gaistoša daudzpunkta un novazāti kompleksainā ievada, kas tik ļoti raksturīgs mūsu un cittautu literatūras garadarbos, es gribētu dalīties dziļās pārdomās par savu alter ego, un tā attiecīgām beneficēm, performancēm un citādākām jestri jancīgām izpausmēm, kuras ES standartizētajā pasē pozicionējās kā Ēriks B. Ingunas dēls. Protams, patīkami ir sevi deklamēt kā tajā reklāmas lozungā, proti – Esi personība, nevis personas kods. Citreiz ieklīstot sabiedrībā ārpus sava ērmīgā iedvesmas bunkura, un saskaroties ar tās radītām dažādām barjerām, grūti kontrastēt sevī šo nepatīkamo momentu, kas ļoti uzkrītoši sāk blāvi izpausties kā saliedējošs vidutājs starp tevi kā ciparu kombināciju valsts uzskaitē kāda dzīves steigā aprimuša ierēdņa datorā, un šo tavu kvēlo būtību, kuru Tu centies attīstīt tikai sev izprotamā veidā. Bet ja nopietni, tad pastāvošā industriālā iekārta, kuru klaji populistiskā veidā esam pārņēmuši pēc dzelzs priekškara, jeb sociālisma sarkanās zvaigznes krišanas no iedvesmas pilsētas debesīm, liek man ikdienas ieplūst starp personas kodiem un veidot masu. Jāatzīst, ka šī multikulturālās vides, industriālās iekārtas un 21. gadsimta kā tāda iezondēšanās mūsdienu Latvijā, liek man sava prāta apziņu, ka esmu individuāls ierakt kaut kur dziļāk brīdī, kad izkāpju laukā no savas tik tiešām kokainās, knapi dzīvās, stīvās, regresīvās bloka mājas. Un jau tai brīdī ir vēlme saulaino rītu nomainīt pret saulrieta kvēlām. Bet pienākot pēcpusdienai, mani pārņem sajūta, ka esmu tikpat apmaldījies kā Stīvena Kinga aprakstītie un tikpat misticisma pārpilni ekranizētie “Kukurūzas bērni”, klausoties netālu esošā radio izdaudzinātās ķeķeru lirikas. Pienākot vakaram, vēl varmācīgāk piezogas vēlme šo piespiedu integrācijas procesu šai vidē samainīt pret Viduslaikiem tik raksturīgo soda piemērošanas veidu – giljotīnu. Domāju šai viendabīgajai paaudzei tā būtu kā vēl viena trofeja, ko ik pāris dienas ar negācijām mitru lupatu nospodrināt savā sekcijā. Rezultējoši paliek tikai čaula, kura raksturo tikai manu ģīmetni un citas ārišķīgās manas vizualizācijas, ar kurām man nākas sadzīvot dienu dienā. Nē, nu es ,protams, iekšēji neprotestēju pret to, ka nejūtos kā zivs ūdenī tagad, ka putni apķēzī pie Esplanādes savā krēslā zvilnošā mūžam dzīvā dzejas simbola – Raiņa pievilcīgo un intelekta raksturojušo puspliko galvu. Un kad tas tiek notušēts reizi gadā, kad ar joni tuvojās Dzejas dienas ar vienu no galvenajiem to pasākumiem – Balvas pasniegšana, kas norisinās Raiņa pieminekļa pakājē. Un ,protams, nepieprasu atpakaļ juku laikus, vai paņēmienus, kā izteikt protestu pret iekārtas īpatnībām kā to paveica tas pats leģendārais Rainis trimdā, salaulājoties ar melnā kleitā tērptu Aspaziju, vai arī to kultūrizglītojošo sprādzienu, ko savā laikā veica jaunlatviešu plejāde, jo viņu mūsu multikulturālajā vidē jau tā pietiekoši, tikai savādākā nokrāsā, savādākā devumā pret sabiedrību kopumā, kas tomēr piesārņo mūsu kultūrvēsturisko “Es”. Apzinos, ka mainās laiki, līdz ar to jāvelk paralēles attiecīgi tiem, kā kaut ko sasniegt. Bet nu tomēr, vai tiešām harmonija un visādas citādas tamlīdzīgas priekš šī laika jau definējamas kā luksusa spēļmantiņas vairs nav kultivējamas, un to uzplaiksnīšana atklātībā tiek lēsta kā precedentu pārpilns ekscentriskums, kas ir pilnīgi nevietā, nelaikā un lieks? Vienvārdsakot, iestājos “PRET mietpilsonisma” mītiņa akcijas organizēšanu pie Brīvības simbolizējošās Mildas.
P.S. Ja kāds augstāk minēto personificē ar sevi, tad pats vainīgs. Un vispārināti runājot, šī bija tikai mana bloga PR kampaņa, kas ir tikpat neizteiksmīga kā mana nefotogēniskā ģīmetne, un profila rakursā tā kļūst vēl biedējošāka kā šausmu pārpilna apmaldīšanās Baložu meža biezoknī.
Autora pēcvārds: Netika ievērotas interpunkcijas un stilistiskās latviešu gramatikai piemītošās etiķetes. Viss iepriekšminētais bija tikai amzieris, cenšanās izkopt savu leksikonu un iemaņas vārdu spēlēs, atspoguļot to ar sarežģītākas struktūras vienkārši paplašinātiem teikumiem.
Foto: http://www.managimene.lv/
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru