pirmdiena, 2008. gada 17. novembris

Iespaidi par jauno žurnālistu seminārā piedzīvoto.

No 14. – 16. novembrim piedalījos biedrības „Jaunatne pret AIDS” rīkotajā jauno žurnālistu seminārā „News for cooperation”, kas norisinājās viesu namā „Pie saulītes”.

Dalībai šim neformālajam dabas semināram bija pieteikušies aptuveni 100 jaunieši, bet tālāks kontakts tika dibināts ar 14 cilvēkiem, kurus lobēja braucienam uz semināru, pamatojoties uz pieteikuma anketā sniegto informāciju. Semināra koncepcija ieintriģēja, jo aicinājuma vēstule deklamēja daudz dažādu iespēju, kas noteikti jaunam cilvēkam, kas sevī jūt žurnālista garu, liktos fascinējoša. Proti, iegūt teorētiskas zināšanas kā veidot rakstus, kā atrast tematiku rakstu veidošanai un citas ap žurnālistiku saistītas lietas. Interesanti likās tas, ka aicinājuma vēstule vēstīja, ka tas nav vienkārši kārtējais pāris dienu jauniešu neformālais projekts, bet ar nākotnes perspektīvu. Respektīvi, arī tālākā nākotnē Rīgā būs daudz dažādi semināri, kuros varēs apgūt ,piemēram, cilvēktiesības, analītisko žurnālistiku un attīstības sadarbību, kā arī satikt Latvijā pazīstamu žurnālistus. Bet pats galvenais ir tas, ka šie jaunieši, kas piedalījās šajā seminārā varēs veidot pēc saviem ieskatiem jaunu portālu, kas paredzēts jauniešu auditorijai. Tas nozīmē, ka mēs varēsim izvēlēties, kādas sadaļas vēlamies redzēt šajā portālā, un attiecīgi apaudzēt tās ar rakstiem. Starp citu, portāls savu svecīti virtuālā debesjuma plašumos varētu iedegt nākamā gada sākumā. Tā gan vēl ir provizoriskas dabas informācija.

Skaidrs, ka tā apmācība, kas norisinās šāda veida neformālas dabas semināros, projektos utt., ir progresīvāka nekā tā, ko mēs esam pieraduši ņemt pretī augstskolā vai vidusskolā. Respektīvi, augstskolā vairāk ir tāda monotona teorijas štancēšana, kas citreiz tā hroniski noved pie kāda grupu darba. Bet kvintesence, kas slēpjas neformālajās aktivitātēs ir tā, kas visa apgūtā teorija tiek apspēlēta caur rotaļām, grupu darbiem un prezentācijām. Un vēl, kas nav mazsvarīgi. Šeit tev ir iespēja uzzināt katrai konkrētajai sadaļai, ko tu apgūstu, arī dzīvu piemēru no pieredzējuša kāda konkrēta segmenta speciālista.

Bet bija lietas, kas tomēr ne sevišķi patika. Pirmām kārtām, šī te neformālo semināru tendence, kas nosaka diezgan regulāru sevis stādīšanu priekšā. Tas notiek pirmo reizi, satiekot, šos cilvēkus, nonākot notikuma lokācijā, tālāk atbraucot šiem te lektoriem. Es saprotu arī semināra vadītāju argumentāciju, ka šīs te savas personības dosjē publiskošana un ,manuprāt, nevajadzīgās rotaļas (haizivis, kas dārzā utt.) ir kolektīva saliedēšanai un labākai iepazīšanai. Bet ko tas līdz, ja visa semināra laikā, manī tas viss izraisīja šķebinošas izjūtas, un šā vai tā es knapi, ja atceros dažu dalībnieku vārdus. Kur jēga bija atgriezties bērnības smilšukastē?

Ja runā par organizēšanu, tad nu arī šeit ir ko iztirzāt negatīvā plāksnē. Vēl varēja pieciest to, ka semināra lokācijas punkts bija nomaļa vieta, kura aiz sevis atstāja diezgan vāji paliekošas iezīmes par civilizācijas klāt esamību. Bet kā, lai izskaidro gan lektoru, gan semināra dalībnieku familiārās izpausmes. Kāpēc uz semināru ņemt mazus bērnus un ģimeni, ja tas reāli traucē pašiem un citiem. Dēļ visiem šiem „uķi - uķi” darba dinamika pamatīgi tika iedragāta. Runājot par lektoru sarakstu, tad apstiprinājās bažas, kas mani pārņēma pirmo reizi ieraugot to. Visu cieņu Lolitas Lūses 15 gadus ilgajai pieredzei žurnālistikai un konsekventajam ceļam uz to, kas viņa tagad ir. Brīžiem man patika, bet kad epizodiski tika rotēts piedzīvojumu stāsti iz žurnālista dzīves, ar kuriem tika biedētas meitenes, ka žurnālistam ik uz soļa min uz pēdām pasūtījuma slepkavas. Vienā vārdā sakot, viņa visu savu dienas garo lekciju varēja izstāstīt stundas laikā. Didzis Melbiksis savukārt jau likās tīkamāks, un ne tā viena apsvēruma dēļ, ka viņš strādā Latvijas Radio, un neraksta tipiskajos sieviešu sadzīves žurnālos kā „Ieva”, „Una” utt. Viņš vienkārši mācēja operatīvi izklāstīt gan teoriju, gan dažādas epizodes no pieredzes saistībā ar to, kā arī praktiskie uzdevumi bija manāmi interesantāki. Kas vēl svarīgi? Tas, ka sarunās ar viņu bieži tika apspēlēti jaunie mēdiji, un tas visu padarīja manāmi ekskluzīvāku un saistošāku.

Nobeigumā gribētu padalīties ar to, ko es ieguvu šī neformāla semināra ietvaros. Noteikti tās ir teorētiskas zināšanas kā veidot ziņas internetā, kā gatavoties intervijai. Tie bija tie punkti, kuros man zināšanas pietrūka iepriekš, veidojot gan ziņas, gan preses relīzes, gan intervijas. Interesanti likās salīdzināt savas spējas un zināšanas ar citiem jauniešiem, kas ir aptuveni vienā līmenī pieredzes ziņā ar mani. Bet pats interesantākais bija veidot vīziju – kādu es gribu redzēt šo jauno portālu, un kā es ap viņu spēju ģenerēt jaunas idejas.